Ričarda tēva projektēto namu fasādes bieži greznoja kailu vai puskailu sieviešu bareljefi. Ričards nebija drošs, vai vārds “bareljefs” patiešām ir tas, kas precīzi apzīmē skulpturālos veidojumus, tāpēc lietoja vienkāršāku vārdu – “figūras”. Kailu vai puskailu sieviešu figūras. Senāk vērojot, tās visas šķita ļoti līdzīgas viena otrai. It kā pēc viena modeļa veidotas. Varbūt tie nostāsti, kurus, pusaudzim esot, viņš dzirdēja pa ausu galam par to, ka tēvs nekad nepalaida garām iespēju kādu simpātiskāku studenti vai skaistāku sievieti no sākuma pacienāt ar kafiju, pēc tam paaicināt paskatīties gleznas, tad apskatīties kā top jaunākās mājas projekts, bija tika izdomāti tam, lai Eiropas izglītības ieguvušo vīrieti padarītu vēl interesantāku?
Bet katrā ziņā figūras izskatījās gandrīz vienādas. Un visiem bija pilnīgi skaidrs, ka tās nepavisam nebija līdzīgas Ričarda mammai.
Bērnības un tālās jaunības atmiņas ik pa brīdim uzjundīja Ričarda domas. Viņš ļoti labi atcerējās kādu tēva stāstu. Par Parīzi. Par zaļu soliņu Eifeļa torna pakājē labajā pusē. Tā arī teica: “Ja man jautātu, kas Parīzē man ir pats dārgākais, teiktu, ka tas zaļais soliņš. Tā ir vieta, kur redzēju skaistāko saulrietu savā dzīvē. Neticu cilvēkiem, kas saka, ka tos visskaistākos var piedzīvot kalnos vai pie jūras. Tas ir banāli un liecina par gaumes trūkumu. Tikai iedomājies… “. Tajā acumirklī tēva acis spīdēja no aizkustinājuma. Viņš pacēla rokas, it kā tagad vēl redzētu, un lēni izrunājot vārdus, centās nodot tās fantastiskās sajūtas: “Iedomājies, dēls, saule riet un zilās debesis pamazām kļūst rudas, dzeltenā krāsa samaisās ar rozā un visa krāsu gamma piepilda metālisko konstrukciju kā vitrāža. Pati daba un arhitektūras šedervs savienojas neatkārtojamā gleznā. Tā ir dzīva tikai dažus acumirkļus. Tad pazūd. Visiem laikiem. Gāju turp, apsēdos uz zaļā soliņa un gaidīju saulrietu kā izrādi vienam skatītājam, kā brīnumu, kas atkārtojas ik vakaru. Un ikreiz citādu.”
Tēvs bija arhitekts, un viņa saulriets bija arhitektonisks.
Reiz Ričards bija Parīzē un mēģināja atrast to zaļo soliņu Eifeļa torņa pakājē labajā pusē, bet tā arī nekļuva skaidrs, kura ir īstā labā puse. No kuras puses skatoties? Ilgi staigāja, nogura, un beigu beigās bija dusmu un neapmierinātības pilns, jo neatrada ne zaļo soliņu, ne arī skaistāko saulrietu dzīvē.
- Vai tu šodien uzliksi kādu plati?
Jā, Ričardam piederēja plašu atskaņotājs un plates. Un viņam ļoti patika dejot. Pēc trešās vai ceturtās glāzītes. Viņš varēja pēkšņi piecelties no galda, uzlikt kādu plati un sākt savu deju. Viens pats. Kā spoks, visbiežāk ģērbies mājas drēbēs.
- Tagad? – Ričards pajautāja savai sievai, noliekot šķīvjus uz galda un sakārtojot halātu.
Ričards mājās nepievērsa uzmanību savam izskatam. Viņam itin nemaz nebija svarīgi, ko domā citi, jo īpaši sieva, par halātu ziemā un apakšbiksēm vasarā. Svarīgi bija, kā viņš jūtas. Par halātu, tāpat arī par daudz ko citu, Nijole pat nemaz nemēģināja izteikt savu viedokli. Jo vairāk tāpēc, ka šo jau pabalējušo, krāsu zaudējušo apģērba gabalu Ričardam pati bija uzdāvinājusi kādā svētku reizē. Protams, tad tas bija skaists, rūtains, tumši pelēks un divām lielām kabatām, kurās patīkami iebāzt rokas, gaidot brokastis vai stāvot pie loga. Ja bija atvērti aizkari. Bet tagad tas bija kļuvis līdzīgs sen lietotai grīdas lupatai, ko kāds reiz sašuvis un pavisam netīšām nosaucis par halātu. Ričards mēdza teikt, ka, gadiem ejot, šis apģērbs viņam kļuvis tik ērts kā otrā āda, ar kuru jūtas vēl labāk un ērtāk. Būtu Nijoles teikšana, viņa gan pirmo, gan otro ādu vīram nolobītu.
- Nu nē. Vēlāk, - lepni pats atbildēja. Viņam glaimoja, kad sieva to palūdza. Diemžēl tas notika diezgan reti.
No vannas istabas atgriezās Elvīra:
- Ziepju tur nav.
- Kā nav? Šorīt mazgājos. Noliku ziepju traukā.
Nesagaidot sievas teikto līdz galam, Ričards sausi noskaldīja:
- Man nokrita. Ziepes. Zem vannas.
- Nekas. Rokas jau ar’ nav nemaz tik netīras, - Elvīra piegāja pie izlietnes un, atgriežot krānu, rūpīgi noskaloja vispirms vienu, tad otru roku. – Svarīgākais, ka Nijole man piezvanīja. Tādā vakarā būtu sēdējusi mājās viena pati.
- Nijole piezvanīja? – pārsteigumu Ričards izteica daudz skaļāk, nekā gribētos.
- Ričards šodien ir ļoti nervozs. Tas tāpēc, ka no rīta bija jāiet uz tirgu. Padomā, kāds varoņdarbs – nopirkt skābētus kāpostus, magones, pāris siļķu...
Ričards visiem spēkiem mēģināja savaldīties, neklausīties, ko runā nemīlamā un neciešamā sieva. Un vispār briesmīgākā no visām jebkad zināmām sievietēm. Dziļi ieelpoja, lai savaldītos, bet tomēr nenoturējās.
- Aizveries!!!! – balss kā ar cirvi pārskaldīja virtuvē valdošo spriedzi. – Par sevi vari stāstīt visu, ko vien vēlies, bet par mani labāk paklusē.
Vecā vīra bļaušana nesa rezultātu. Iestājās klusums. Sievietes klusēja.
Ričards trīs reizes dziļi ieelpoja un turpināja jau mierīgāk:
- Varu paskaidrot, kāpēc esmu tik nervozs. Ner-vozs, - un paskatījās uz Elvīru. - Vai lasīji šodien?
- Ričard, nesāc nu! – Nijole negribēja, lai vīrs tagad viešņai atkārtotu visu, ko jau viņai bija stāstījis, nedod Dies’, aizrausies un piefantazēs vēl kaut ko klāt. Ričardam tas gluži labi padevās – dažkārt sīkums pārtapa par gada notikumu, tad nu sākot izplest geju tēmu, tas varētu kļūt par īstu katastrofu.
Elvīra ar neslēptu pārsteigumu paskatījās uz Ričardu:
- Kas man bija jālasa?
- Tu izliecies vai patiešām neesi lasījusi tos mēslus? – acīmredzot, ka trīs ieelpas nav noturējušas Ričarda dusmas ilgāk par desmit sekundēm.
- Nepievērs uzmanību, viņam šodien viss ir slikti, - Nijole pateica tik vienaldzīgā tonī, ka Ričardam tajā pat mirklī pazuda jebkura vēlme turpināt šo sarunu. Visas kopdzīves laikā viņa bija ļoti iepazinusi vīra raksturu un lieliski zināja, kad vajag pacelt balsi un kad nē. Šoreiz bija otrais gadījums, un Ričardam vajadzēja paturēt savas domas pie sevis.
Vai arī runāties pašam ar sevi.
Labāk tā Nijole vispār paklusētu! Kādēļ viņa ir tik vienaldzīga pret sava vīra emocijām? Varbūt viņa paklusām atbalsta to profesori, kam bija drosme pateikt, ka “homofobiju Lietuvā izplata politiķi, Seima locekļi, kas neizprot neko par cilvēka dabu un iedzimtību un tāpēc nepaguruši tamborē diskriminējošu tiesību aktu projektus un tā tālāk.”
Ričardam tas bija par daudz. Lai pasaule griežas, kur vēlas, lai Ņujorkas štatā, stājoties spēkā jaunam likumam, geji un lesbietes varētu krist viens otra apskāvienos, lai notiek tie pederastu gājieni notiek bet kur, bet aizstāvēt viņus šeit, Marijas zemē?! Ja Ričards būtu zinājis, ka pirms pāris gadiem tādi pulcējās pie Seima mājas un bučojās, vīrietis ar vīrieti, sieviete ar sievieti. Būtu aizgājis un apmētājis puvušām olām, lai atlikušo dzīvi tādus visi pēc smakas atpazītu. Lai gan varbūt labāk apliet ar nenomazgājamām krāsām, varavīksnēs krāsās.
Kādēļ tadneaizgāja? Varbūt tāpēc, ka toreiz neviens par to nebazūnēja visos laikrakstos, neaicināja pievienoties un izteikt savu viedokli. Vajadzēja taču būt pirmajās lapās, lieliem burtiem, lai pat aklais simts metru attālumā no kiosku vitrīnām varētu to izlasīt.
Un vēl atradās aizstāvji: Lietuvas sabiedrība vēl nesaprotot, ka “heteroseksuāli vecāki laiž pasaulē homoseksuālus, transeksuālus bērnus un tādus bērnus vajag īpaši mīlēt un palīdzēt viņiem izdzīvot naidīgā atmosfērā...” Tā bija uzrakstīts laikrakstā!
Viss. Kopš šodienas nekādu laikrakstu, labāk nezināt, kas notiek pasaulē, ja jau tādas lietas publicē. Var lasīt grāmatas, ja ļoti gribas, vienā no istabām vēl var atrast vecas avīzes, kur par tādām lietām vispār bija aizliegts rakstīt. Tādām lietām bija plaši atvērti cietumu vārti.
Ričardam nebija nepatīkami, ka Lietuvu sauc par vienu no netolerantiskākajām Eiropas valstīm pret seksuālām minoritātēm, valsti, kur homobija ir ļoti izplatīta. Tieši otrādi – viņš ar to lepojās, jo tas bija arī viņa nopelns.
- Nepievērs uzmanību! Paldies! Tik tālu nu esam…, – Ričards saprata, ka ir svarīgi mainīt taktiku. Viņam dažkārt šķita, ka arī viņš ir izpratis sievas dabu. Bet lielākoties tā tikai likās.
– Man jau trešo dienu dur sirdī, - teatrāli pacēlis roku vecais vīrs noskaldīja. - Pagaidi, nesāc skaidrot. Zāles izdzēru, - runāja ātri, lai sieva nevarētu iejaukties. Viņš runās ātri un tēlaini, un varbūt viešņas klātbūtnē sieva mainīs viedokli. – Tieši tās, ko vajadzēja. Man jau gana. Es negribu kļūt par staigājošu aptieku. Dakteri saraksta tās zāles. Ne jau tikai būtiskās, bet drošības pēc vēl kaudzi citas, ja kļūs sliktāk, ja būs īpašais saasinājums. Kas to lai zina, būs vai nebūs tāda īpaša pasliktināšanās un kad? Saprotu, ka manā vecumā zāles ir nepieciešamas, bet ne jau tādā daudzumā.
Vecais vīrs apklusa. Viņam likās ka viss līdz šim teiktais bija skaidrs un vairāk kā pārliecinošs. Bet drošības pēc piebilda.
- Es viņiem neesmu laboratorijas pele.
Un vēlreiz piebilda.
- Arī aptieku sponsors ne.
Vairāk ideju piebildēm Ričardam nebija.
- Dari, kā gribi, - ar dzīves nomāktas sievietes atspulgu balsī noteica Nijole. - Apglabāšu un beidzot būs miers.
- Sagaidīsi no tevis līdzjūtību...
Tādos acumirkļos Ričardu mierināja tikai domas par citām sievietēm, ar kurām krāpa sievu. Viņu apņēma saldas un atriebības pilnas jūtas, skatoties uz Nijoli un domās atkārtojot vienu un to pašu teikumu: “Ja tu zinātu, cik man ir bijušas sievietes, ja tu zinātu…”. Iespēja iemest šo teikumu sievas acīs tik ļoti vilināja, gribējās redzēt, kā sieva ķer pie sirds un nokrīt bez dzīvības uz grīdas no sava krēsla, satriekta par Ričarda atzīšanos. Bet ne šodien. Tas brīdis pienāks. Noteikti pienāks.
- Kur tās manas zāles? – pēc šīm domām atguvis līdzsvaru, mierīgi pajautāja Ričards.
Ieķērusies staigulī, Nijole stutējās kājās. Pirms septiņiem gadiem notikusī kājas operācija sievieti bija piesistījusi pie šīs lietas. Viņai nepieciešams sargāt kājas, tāpēc lielākoties viņa sēdēja vai gulēja. Iesākumā Ričards par viņu rūpējās, centās palīdzēt, gatavoja ēst, dažkārt pat māju kārtoja. Bet pamazām sievas liga šķita aizdomīga. Un kļuva neciešami visu laiku būt stumjamam un izmantojamam. Atnes man to, izdari šito, pārliec tur, pārslauki vēlreiz palodzi, no šīs vietas ir redzams, ka tur ir palikuši putekļi. Ne ar slapju lupatu, no sākuma ar sausu, tikai pēc tam ar slapju.
Ričards nešaubījās, ka pāris gadu laikā pat lielākiem lūzumiem un traumām vajadzētu pazust bez sekām. Vēl jo vairāk kaut kādam niecīgam locītavu izmežģījumam.
- Netēlo te. Sēdi. Pats atradīšu.
Un aizvainots pazuda no virtuves. Ļoti aizvainots.
- Varbūt man labāk iet prom? Negribu jums bojāt svētkus, - drošības pēc Elvīra pajautāja.
- Zini, kā Ričards teiktu? Tu jau esi sabojājusi, - Nijole nolika priekšautu uz galda un, smagi elpojot, atkal apsēdās, turoties pie staiguļa. Viņas krēsls nelīdzinājās citiem, noliktiem ap galdu. Tas bija mīksts ozolkoka krēsls grebtām kājām un rokām izšūtu greznu gobelēnu, labāk piemērotu svinīgām jubilejām vai arī būt uzliktam uz skatuves slavena aktiera pensijā izvadīšanas pasākumā. Noteikti ne virtuvē starp vienkāršajām zaļā audeklā apspīlētām pagājušā gadsimta virtuves mēbelēm. Bet Nijole jutās īpaša šajās mājās. Un centās to demonstrēt visos iespējamos veidos.
Elvīra pienāca tuvāk virtuves galdam. Lampas apgaismojumā namamāte, pacēlusi skatienu, varēja labāk ieskatīties viešņas sejā – auksta, teju akmeņaina. Tajā varēja saskatīt reizē mieru un pieredzētu sāpju nospiedumus, kas slēpjās smalkajās grumbās ap acīm un lūpām. Pilnīgs pretstats Nijoles sejai. Elvīra varēja būt 40 līdz 50 gadu veca, tomēr, kad sejā iegūlās miers un grumbas ap lūpām izteiktākas, sieviete izskatījās jau sen kā nokļuvusi sestajā gadu desmitā, savukārt smaidīgā seja apstaroja ceturtā gadu desmita beigu posma sievietes tēlu.
Patiesībā Elvīrai bija 49.
Ja viņa būtu dzīvojusi Ričarda tēva laikā, noteikti būtu izvēlēta kā modele, veidojot dekoratīvās figūras Tiesas nama fasādei. Bet tikai seju. Elvīras figūra bija stūraina, šķita nesimetriska. Tāpēc Eiropas izglītību ieguvušais arhitekts būtu radījis divas figūras no lauvas ķermeņa un Elvīras galvas. Pie galvenās ieejas no ielas puses.
Ja Elvīra tik tiešām būtu dzīvojusi tajos laikos…
Klusa nakts, svēta nakts,
Visi dus nomodā...
- Viņš vēl joprojām uzskata, ka es esmu vainīga? Par to, ka pārtrūka mūsu attiecības?
- Nu, vakardien iemērcu pupiņas, jau var vārīt. Jāsaskaita, vai būs divpadsmit ēdienu, - Nijole valdījās un runāja mierīgā balsī, it kā Elvīra neko nebūtu uzjautājusi.
- Varētu izcept pīrādziņus ar kāpostiem.
- Tu māki? Mani mazbērni būtu pilnīgā sajūsmā – pīrādziņi, pīrādziņi...
- Ļoti vienkārši: izveido mīklu, sagatavo kāpostus, izveido pīrādziņus un cep, - paņēmusi Nijoles priekšautu, skaidroja Elvīra.
No koridora dziļuma virtuvi sasniedza Ričarda balss:
- Palīdzēt vajadzēs?
- Zāles izdzēri?
- Nijole, nekaitini mani.
- Labi. Varēsi sagriezt sīpolus salātiem.
- Labi. Tikai izvilkšu ziepes. Neciešu, ja rokas ož pēc sīpoliem, - tā arī virtuvē neuzradies Ričards, ziņoja no vēsturiskā mitekļa dzīlēm.
- Labākais ir izspiest citronu. Novērš jebkādu smaku, - kā pašu par sevi saprotamu lietu piedāvāja Elvīra.
- Citrona smaržu arī neciešu, - attālinājās vecā un sapīkušā vīrieša burkšķēšana.
Dzirdēt eņģeļus slavējam,
Tuvu, tālu skandinām...
Ar katru jauno rindiņu zēnu balsis kā eņģeļa spārni glāstīja Nijoles sirdi – bija vieglāk savaldīties un atgūt iekšējo līdzsvaru. Kaut vai šajā vakarā, visu dzīvi, ik dienas, pavadot tukšajā mājā.
Jūsu glābējs ir klāt!
Jūsu glābējs ir klāt!