Kliegdami, spiegdami, mēģinot vienam otru apsteigt, koridorā atgriezās bērni. Kajus ielīda lielajā drēbju skapī, meklēdams kādu paslēptu dāvanu, Leja steidzās pakaļ. Toms centās viņus apsaukt, Anna pa visu dzīvokli vāca izmētātās bērnu drēbes, Elvīra ar grīdlupatu centās saslaucīt mazo zābaciņu atstātos lielos dubļu nospiedumus.
Visbeidzot starp durvīm parādījās arī Nijole.
- Kas par ieradumu neizslēgt pēc sevis gaismu? – noburkšķēja skaidri liekot manīt ka tas domāts Ričardam, pamanot bērnu ieslēgto gaismu koridorā un citās istabās, un, smagi elpojot, gāja izslēgt. Viņai vieglāk bija izslēgt tos slēdžus, kas atradās augstāk, līdz zemajiem vajadzēja liekties, un tas nenācās viegli. Varbūt arī bija viegli, bet no malas izskatījās, ka tas prasa no Nijoles daudz spēku – pastumt uz priekšu staiguli, paspert trīs soļus, pieliekties, mēģinot aizsniegt slēdzi un paspiest. Un burkšķēt par to, ka Anna nevar pieskatīt savus bērnus.
- Būtu agrāk atbraukuši, bet nevarējām atcerēties, vai ūdeni noslēdzām, - ieraugot mammu, Toms taisnojās vēl otrpus koridoram. Zināja, ka svētku laikā viņa ir ļoti jūtīga, un jutās mazliet vainīgs, ka nevērīgi runājis pa telefonu. Abas reizes.
- Es parasti pasaku skaļi, ko daru. Tas it kā palīdzot, - atgriežoties priekšnamā pie dēla, Nijole pamācoši teica. Bet balss viņai bija priecīga, redzot dēlu un mazbērnus. To nevarēja noslēpt.
- Saki vai nesaki, gludeklis, piemēram, no tā pats neizslēgsies.
- Tom, pag... Tu gludekli neatslēdzi?
- Nemaz nebiju ieslēdzis.
- Nav smieklīgi...
- Ir gan.
- Iepazīstieties – Elvīra, - Nijole stādīja priekšā.
- Toms.
- Anna.
- Mana vedekla, – Nijoles balss izmainījās. Tagad tā skanēja kā televīzijas diktoram, kurš vakara ziņu laikā spiests sabojāt cilvēku garastāvokli, jo no rīta kļūs dārgāka elektrība, maize un sērkociņi.
Anna tikai palocīja galvu uz Elvīras pusi un atgriezās pie bērniem.
- Leja, kur otrs cimds? – uzjautāja meitai.
- Vecomāt, vecomāt, vai varu paņemt vienu pīrādziņu? – pamanot lielo šķīvi ar kā tik izceptiem pīrādziņiem, sauca Kajus.
- Ēdīsim, kad visi sasēdīsimies pie galda.
- Nevaru atrast tavu otro cimdu, - Anna mēģināja atrast priekšnamā starp drēbēm, - neatceries, kur atstāji?
- Tikai vienu pīrādziņu, uz pusēm ar māsu....
- Negribu pusi. Mamma…, – Leja nolēma meklēt taisnību pie Annas, kas vēl joprojām apskatīja priekšnamā samestās drēbes.
- Iedodiet viņiem tos pīrāgus, lai beidz kāpt uz gavas, - beidzot atskanēja mājas saimnieka balss, saucēja balss tuksnesī. Kaut gan tuksnesī būtu lielāka iespējamība ka kāds atsauksies. Vai vismaz sadzirdēs.
- Mammu, ja pateikšu, ka cimds palika mašīnā, vai dabūšu pīrādziņu? – Leja prātoja.
- Nelutiniet bērnus! – iejaucās Toms. – Visiem vajag pieturēties pie vieniem un tiem pašiem noteikumiem. Ja dod, tad dod, ja nē, tad visiem jāsaka “nē”.
- Dēliņ, neesi nu tik stingrs svētkos…, – Nijoles balss, vēršoties pie dēla, tapa pilna maiguma un ne tuvu neatgādināja to, kura iepazīstināja Annu ar Elvīru.
- Leja, nāc šurp, - Toms pasauca, vēloties beidzot ievest kārtību.
- Kāpēc? – īpaši gari stiepjot “ē”, teju dziedot mazā meitene caur pieri paskatījās uz tēvu.
- Vecomāt, mēs ar Leju iemācījāmies dziesmiņu, - Kajus nevarēja rimties, viņam vajadzēja darboties. Ja nedod pīrāgus, tad padziedās un varbūt tad iedos.
- Es negribu.
- Taisnība! Pagaidi, kad visi sasēdīsimies pie galda, tad arī padziedāsi, - Anna noķēra no priekšnama atgriezušos meitu un pietupdamās mēģināja aiztaisīt atraisījušos kurpīti.
- Klu-u-sa nakts, svē-ē-ta nakts…, – Kajus iesāka dziedāt. Viņš bija neapstādināms. Kā jau jebkurš cits bērns, kurš, iesācis spēlēties, nevarēja rimties. Bet šoreiz māsa viņam ļoti nopietnā un pamācošā tonī apsauca brāli.
- Vai nedzirdēji, ko mamma teica?
Kajus paskatījās uz viņu un apklusa. Tad, skaļi dauzot kājas pret grīdu, aizgāja pie vecāsmātes uz virtuvi.
- Kur galda piederumi? – uzjautāja Elvīra, sagaidījusi, kad ģimene beidzot apklusīs, skaidrojot savas attiecības.
- Tom, atnes no savas istabas skapja, - no virtuves sauca Nijole. Laba akustika bija šajā dzīvoklī, lai kur arī runātu, no jebkuras vietas bija dzirdams. Īpaši, ja kas notiek ap viesistabu.
Galda piederumi bija Ričarda vecāku mantojums. Parasti sudraba naži, dakšas un karotes.
- Kāpēc vecaistēvs raud? – pamanot Ričardu, Leja jautāja mammai.
- Neraudu. Sīpolus griezu.
Apejot apkārt galdam, Ričards nostājās blakus Elvīrai, kas uz galda lika Toma atnestos piederumus .
- Viņa tiešām tev piezvanīja un uzaicināja? – vecais vīrs paklusām jautāja skatīdamies, kur labāk likt šķīvjus, lai uz galda paliktu vietas ne tikai piederumiem, bet arī ēdienu kalniem.
- Viņai vajadzēja palīdzību. Nabadzīte tikko staigā.
No dusmām Ričards bija gatavs nevis saudzīgi nolikt, bet uzmest visus šķīvjus tieši uz galda, un pēc viņa kaut vai plūdi. Bet kaut kas zemapziņā deva mājienus, ka šis vakars tam nebūtu piemērotākais brīdis. Turklāt būs vēl daudz iespēju. Dzīvojot kopā ar Nijoli, tas varēja notikt katru mīļu brīdi. Kaut gan nevarētu to saukt par mīļu brīdi. Vismaz viņai.
- Negrib, tāpēc arī neiet. Lai redzētu, kā es viņai sabojāju dzīvi, - pateica, ļoti skaidri izrunājot vārdus, lai ikviens burts pārraidītu dusmas, ar kurām dažkārt viņš bija bezspēcīgs cīnīties. – Izrāde, - gandrīz čukstus noteica saniknotais vīrs. Rokas drebēja, bet vēlme sadauzīt Nijoles vecvecāku porcelāna servīzi bija tik liela, ka bezmaz noslāpēja vēlmi piedzerties un uzspridzināt laikraksta redakciju. Ja ne spridzināt, tad vismaz izsaukt policiju un pateikt, ka tur atstāts spridzeklis, lai evakuē visus redaktorus un žurnālistus, kuri kādu laiku vairs nevarētu muļķības rakstīt.
Nijoles vecvecākus varētu uzskatīt par tīri ciešamiem cilvēkiem, ja viņiem būtu piederējusi tikai viena pieklājīga servīze divpadsmit personām, bet nē… Viņi mantojumā atstāja divpadsmit servīzes, no kurām astoņas vēl nekad nebija izsaiņotas. Pati lielākā – 112 daļu pusdienu servīze, vairāk kā simtu gadu vecs mēsls, vēl pēc simts gadiem pārvērtīsies par smiltīm vai vairāk iespējams - parastiem putekļiem, kurus pat mazākais vēja pūtiens noslaucīs no zemes virsas nebūtībā. Bet šobrīd tā tika lietota, vai ir vajadzība vai nav.
Pagājušā gadsimta sērijas ražošanas banālās servīzes. Bez jebkādas vērtības – ne mākslinieciskas, ne vēsturiskas. Un vispār, varbūt šie nav leģendām un teikām apvīto vecvecāku, bet Nijoles vecāku trauki un stāsti par ģimenes relikvijām – vistīrākie meli?
Dēļ tā Ričardam bija vēl lielāka vēlme visu sadaudzīt. Un vislabāk – pret Nijoles galvu. Iesākumā lielos šķīvjus, pēcāk....
Bērna roka piestūma zem deguna citronu. Kajs ļoti vēlējās, lai Ričards uzminētu, kas viņa rokā, bet, lai arī tas nebija liels, mazajā rokā citrons neietilpa.
- Bērns, ko tu man viņu dod? – Ričards bija pārsteigts, kā zem deguna iestumtais citrons spēja tik neticamā ātrumā izkliedēt dusmu pilnās domas.
- Vecāmamma teica, lai paņemtu no ledusskapja un tev iedotu. Smaku no rokām iznīcinot.
- Paldies.
Kajus laimīgs aizsteidzās atpakaļ pie Nijoles uz virtuvi, kamēr Ričards uzskatāmi rūpīgi pabeidza ar brīvo roku salikt šķīvjus uz galda un sāka aplūkot citronu it kā pirmo reizi ko tādu redzētu dzīvē. Rokas dvakoja pēc sīpoliem. Pretīga smaka.
Ričards necieta citronus. Ne to krāsu, ne garšu, ne smaržu. Un arī biezpiena pīrāgu. Dažkārt vēlēdamās ieriebt, Nijole cepdama tam pievienoja citrona miziņu. Vienmēr apgalvoja, ka garšas dēļ. Un tad kādas trīs dienas pati arī to pīrāgu ēda pie kafijas – skaļi čāpstinādama, lai vīrs, lai kur arī būtu noslēpies, noteikti to dzirdētu.
Apelsīni un mandarīni – pavisam cita lieta. Gan krāsa silta, acīm patīkama, gan garša – dažkārt ļoti salda, īpaši mandarīniem. Bet citrons – tā koši dzeltenā krāsa griezās acīs.
Pārliecinājies, ka mazbērni neredz, Ričards piegāja pie loga un paslēpa citronu puķu podā zem lielās puķes lapām.
Mazbērni bija atbraukuši, dēls ar sievu arī. Svētku vakars varēja sākties.