8. nodaļa

Stāvot pie atvērtā skapja, Ričards vienu pēc cita ņēma šķīvjus. Plauktā samazinoties trauku daudzumam, arvien skaidrāk bija pamanāms ne tikai ieplīsušais spogulis, bet arī dēļ tā izkropļotais atspulgs, izmētāts vizuļojošās virsmas lauskās: piecas asarainas acis, trīs deguni un nezin’ cik ausu. Tas viss ļoti atgādināja kāda mākslinieka nepabeigtu izmisuma darbu. Vai arī kaut ko starp Pikaso un Hičkoku. Tikai Hičkoku vajadzētu pataupīt vēlākam laikam un šobrīd aprobežoties ar Pikaso.

Labas mākslas vēstures pazinējs vai arī vienkārši izglītots cilvēks spoguļa lausku atspulgā ievērotu līdzību ar zināma gleznotāja 1910-tajos gados radītām gleznām. Īpaši ar “Ambruza Vollāra portretu”. Bet, ja mākslinieks būtu noķēris mirkli, Ričardam rokā turot šķīvi, tad starp labi zināmām Pikaso gleznām “Cilvēks ar ģitāru“, Vilhelma Ūdes portrets” un vienkārši “Ģitāra” ierindotos šī brīža attēls - vīrieša portrets saplēstā spoguļa lauskās. Un, iespējams, ka Ričards kļūtu populārs, vai vismaz sabiedrībā plašāk zināma personība. Protams, ja viņu būtu iespējams tur atpazīt.

Glezna sauktos “Cilvēks ar šķīvi”.

Paņemot trešo šķīvi, Ričards centās izlasīt, kas tam uzrakstīts otrā pusē, bet pirms divsimt gadiem porcelāna rūpnīcas radītais ģerbonis no biežās mazgāšanas bija noberzies. Šie šķīvji tika mazgāti ne tikai pēc to lietošanas. Reizi nedēļā Nijole pārmazgāja visu servīzi. Parasti iesāka ar lielākajiem traukiem, kam sekoja mazākie. Krūzītes un mazos šķīvīšus mazgāja kā beidzamos. To viņa veica īpaši rūpīgi, it kā visa servīze būtu apgleznota nevis ziediem un grezniem ornamentiem, bet Bībeles sižetu motīviem.

Dažkārt Nijole bez jebkāda iemesla, nesagaidījusi noteikto šķīvju pārmazgāšanas dienu, atvēra skapi un vienkārši sava prieka pēc ar sausu lupatiņu noslaucīja putekļus no virspusē esošiem šķīvjiem. Tā arī laikam tika noberzts ražotāja ģerbonis, atstājot tikai dažas zilbju daļas: Pirken … mer Cze…kia … Carlsbad. Visdrīzāk, pameklējot internetā vai ļoti sakoncentrējoties un izložņājot savas atmiņas labirintus, Ričards atcerētos, kas tur bija rakstīts. Bet viņš vienkārši negribēja atcerēties. Tas, ka ģerbonis ir teju izzudis, viņu tikai iepriecināja, jo pirmajos laulības gados, ikvienu reizi ēdot no šīs servīzes, Nijole akcentēja, ka tie ir 1803.gadā Frīdriha Hokes dibinātās porcelāna rūpnīcas ražotie trauki. Reiz iemācījusies šo teikumu, daudzu gadu garumā tas kļuva par neatņemamu sastāvdaļu viņas sarunās pie galda vai arī ciemiņiem projām ejot. Ja bija izpalikusi sēdēšana pie uzklāta galda. Un intonācija liecināja, ka viņa mazākais ir Hokes radiniece vai arī saņēmusi mantojumā ne tikai šo servīzi, bet arī visu fabriku Karlovi Vari.

Ričards paņēma ceturto šķīvi, to apgrieza un apskatīja tā otro pusi. Tur nebija ne paša ģerboņa, ne arī jebkāda ģerboņa nospiedumi.

Aizverot durtiņas, ar četriem šķīvjiem rokās vīrietis devās uz galda pusi. Skapja dziļumā atklājās sašķelts istabas atspulgs. Astoņas greznas kristāla lampas, astoņi griesti, sešpadsmit skapji, trīspadsmit negaumīgu aizkaru un daudz, daudz tukšuma. Sadauzīta tukšuma.

- Es pirmā!

- Nē, tu pastūmi! Es ātrāk skrienu un varu tālāk aizskriet!

Līdz šim tumšajā un klusajā milzu dzīvoklī pēkšņi atskanēja troksnis un parādījās kustība. Pirms brīža ieradušies mazbērni uzreiz atstāja vecākus koridorā, iesākumā aizskrienot līdz virtuvei pie vecmāmiņas, pārliecinoties, vai nav kas gards viņiem sagādāts, pēcāk atgriežoties koridorā un pilnā ātrumā uz tālākajām istabām. Spēlējoties un vienam otru ķerot, viņi ieslēdza gaismu garajā gaitenī visur, kur vien varēja aizsniegt slēdžus. Daži no tiem nez kādēļ atradās gandrīz pie griestiem. Tā šķita pašiem bērniem, skatoties no apakšas. Pieaugušajam tas neradīja nekādu neērtību – kas tur slikts, ka slēdzis tava deguna augstumā. Bet bērniem... Pat palecoties ne vienmēr bija iespējams aizsniegties. Protams, bija arī slēdžu, nolaistu roku augstumā. Ričards tā arī nekādi nespēja saprast, kurus vajadzēja mainīt – tos, kuri zemāk, vai tos, kuri deguna augstumā.

Nē, viņš netaisījās neko mainīt tuvākajā laikā, bet dažkārt padomāja, kā rīkotos, ja pēkšņi rastos tāda iegriba.

Palecoties un sasniedzot kādu augstāku slēdzi, bērni iesaucās “jēēēē!” un, izsaucienam izskanot jau divdesmito reizi, drūmā paskata mājas vērtās jauki apgaismotā pasaulē. Pat garais gaitenis vairs nešķita tik garš, kā Ričards to nodēvēja, grābstoties gar sienām pa nakti pilnīgā tumsā uz tualetes pusi.

Abās pusēs varēja redzēt istabu durvis, bet pašā galā – vannas istabas: baltas ar lielu misiņa rokturi, kas no biežajiem roku pieskārieniem bija iekrāsojies zaļgans. Lai gan durvis bija iespējams aizvērt cieši, kas gan nav raksturīgs senāka gadugājuma koka izstrādājumiem, tās apakšā no grīdas šķīra triju pirkstu platuma sprauga, kas radīja iespaidu, ka durvis karājas gaisā. Sprauga, kas ne tikai sargāja daudz un dažādus intīmus noslēpumus, bet tajā pat laikā vilināja pienākt klāt un pieliekties, pārliecinoties, vai ir iespējams kaut ko ieraudzīt vannas istabas iekšpusē.

Gaismā kļuva skaidrs, ka koridora grīdas ir apklātas ar labi saglabājušos grīdsegu. Vismaz tā izlikās pēc pirmā acu skatiena, kārtīgi neizpētot. Lai gan par šo grīdsegu Ričards varētu izstāstīt ļoti daudz kādam neko nezinošam cilvēkam. Un tā galu galā nebija grīdsega. Tas bija īsts paklājs. Un ne šāds, tāds.

Ričarda tēvs....

Nē, šoreiz tā bija mamma. Par paklāju viņam pastāstīja mamma,.

Tēvs sāka dalīties savā gudrībā un vispār interesantiem stāstiem, kad Ričards jau gāja skolā. Līdz tam dēlam lielākoties laiku un uzmanību sniedza mamma. Diemžēl daudz stāstu pagaisuši no atmiņas. Bet stāsti par šo paklāju visvairāk palikuši apziņā. Kā senos laikos pa to staigājuši Persijas prinči un Saūda Arābijas šeihi. Varbūt ne konkrēti pār šo, bet tādu pašu gan. Starp skaidri saskatāmajiem austrumu ornamentiem mamma ieauda daudz dažādu stāstu, tikai, gadiem ejot, Ričarda atmiņā lielākoties tie bija izplēnējuši, kā noblāv paši ornamenti.


Tikai ne stāsts par likteni. Likteni, kas kā aukliņa apsienama ikvienam ap kaklu, lai Pastardienā būtu iespējams saskaitīt labos un sliktos darbus.

“Kad cilvēks piedzimst, tiek sākts aust viņa dzīves paklājs,” - sāka stāstīt māte un mazais zēns mirklī iedomājās garu, garu, pāri visam viņu tumšā dzīvokļa koridoram pārklātu baltu paklāju. - "Cilvēkam augot, paklājs iegūst krāsu. Sākotnēji dzidrās bērnības krāsās,” – klusā balsī turpināja māte. “Dzelteni smiekli, nevainīga, neierobežota laime. Pamazām sāk izcelties dīvaini ornamenti zaru motīvos vai arī eksotiskos ziedos. Laikam ejot, bērnības laimi sāk nomākt nospiedošas domas un uz paklāja palielinās tumšās nokrāsas. Ikviens tavs labais darbs vienā mirklī kā līkumots ornaments ieaužas paklājā, ikviens sliktais darbs tāpat... Sastrīdējies ar draugu – saņem sarkanīgu pleķi. Jo tālāk, jo grūtāk ieraudzīt galveno paklāja motīvu. Krāsas samaisās, pārklāj cita citu, raksta līkumi savienojas un pārklājas kā krāsainas dzelzceļa sliedes stacijā.“

Spēlēdamies Ričards bieži vien rūpīgi pētīja paklāju un pārdomāja, ka droši vien tumši zilais pleķis līdzīgs vētrainam mākonim parādījies, kad kāds cilvēks sāpinājis tuvāko vai mīļāko. Tas varēja būt kas vairāk kā ass vārds - vētrains strīds, kas beidzies ar nedēļu ilgu klusumu un gulēšanu dažādās istabās, vai arī meli.

“Bet melni, bezformīgi plankumi parādās, kad kļūsti neuzticīgs,'' - skumji turpināja mamma. “Cik tādus vari saskaitīt uz viena paklāja?”

Ričarda bērnības fantāzijās tieši šis garais koridora paklājs tapa par likteņa auklu ar dažādiem sižetiem, un šis mazais zēns varēja stundu stundām sēdēt uz bezgalīgā paklāja, mēģinot uzminēt krāsu laukumos un ornamentos ieaustos cilvēku dzīves gājuma noslēpumus.

Reizēm pirms gulētiešanas mamma stāstīja dīvainas lietas. Par tiem pašiem arābiem, kuri pareģoja cilvēku likteņus, skatoties lidojošos putnos. Zēns, pilnībā aizgrābts, jautāja: “Vai tas patiešām iespējams?” Un gaidot atbildi, viņš mirdzošām acīm vēroja viņa matus lēnām glāstošo sievieti. Spilvens bija mīksts, mammas rokas maigas, balss klusa. Varbūt tā nebija viņas balss, varbūt sapnī cita sieviete, ļoti līdzīga mammai, viņam atbildēja: “Mūsu liktenis nav atkarīgs no putniem, bet tikai no mūsu darbiem. No labajiem un sliktajiem darbiem. Kas ir kā aukliņa ir ap mūsu kaklu.”


Aukliņa ap mūsu kaklu...

Lai arī romāna tēli ir izdomāti un jebkura sakritība ar reāliem cilvēkiem ir nejaušība, stāsta pamatā ir patiesi notikumi.

Visa satura vai tā fragmentu pārpublicēšana iespējama tikai ar autora rakstisku atļauju.

© Māris Martinsons, 2020, visas tiesības aizsargātas