Ričards necieta smaržas. Ne visas, protams, bet dažas viņā izraisīja patiesu fizisku riebumu, pēc kā viņš jau nevarēja nekur atrast drošu vietu, tās izsekoja viņu visur. Un nebija svarīgi, vai pats smarža cēlonis bija tepat blakus vai nē. Pietika tikai sajust vai iedomāties un dziļi aptverošs riebums pārņēma Ričarda apziņu, zemapziņu un virsapziņu, ja tāda vispār eksistē. Un ne jau pati smarža, bet tās izprovocētais riebīgums nekādi nepalaida vaļā. Kad Ričards saprata, ka lieta ir nopietna, kabatā vienmēr nēsāja līdzi dažas kafijas pupiņas – tās ostīdams, viņš centās pārmākt kaitinošo smaržu. Tomēr ar laiku arī kafijas aromāts nokļuva melnajā sarakstā pie sīpoliem, ananāsiem, zivīm, atkritumu konteineriem, lilijām, tikko pirktiem zābakiem, ādas jakām, ziepēm. Ne tām ziepēm, kuras viņi abi ar Nijoli lietoja.
Vannas istabā Ričards sajutās savādāk. Te to sieviešu, kuras šodien jo īpaši kaitināja, nebija. Ieskatījies spogulī, viņš ievēroja, ka izskatās labāk nekā pirms tam koridorā. “Varbūt šeit ir labāka gaisma, - padomāja, - vai arī zāles iedarbojās”.
Ričards allaž vairāk cienīja tēvu un ne tikai pateicoties viņa nopelniem Eiropas arhitektūrā, bet arī atstātā mantojuma dēļ. Viņš gandrīz nekad tēvam neiebilda, tomēr šī vannas istaba bija viena no nedaudzajām lietām, par ko Ričards varētu strīdēties. Pirmkārt, kāpēc šo istabu vajadzēja ieprojektēt pašā koridora galā? Nav svarīgi, kāda iemesla dēļ, bet lai nokļūtu līdz tai, vienmēr vajadzēja šķērsot gandrīz futbola laukuma lieluma dzīvokli. Labi, ja iemesls ir nopietns – nomazgāties vai ilgāk pasēdēt dienas laikā. Bet, jau nu vajag pa nakti? Absolūts lāsts! Ričardam dažkārt vajadzēja turp doties sešas vai septiņas reizes, un ikreiz pa pusei gulēdams, pa pusei pamodies, taustoties gar sienām, slāja šo garo ceļu, lai pačurātu. Pilnīgā tumsā. Bija laiki, kad naktīs viņš atstāja iedegtu vienu vai divas lampiņas, bet sieva aizliedza: “Vajag taupīt elektrību.” Ragana! Pati blakus gultai turēja naktspodu, ja kādreiz spiestu vajadzība, bet viņam pilnīgā tumsā vajadzēja streipuļot gar sienām, mērot tālo un briesmu pilno ceļu.
Cits jau sen būtu sajucis prātā. Vai arī nositis to veco raganu. Vai arī būtu izdarījis abas lietas tieši šādā secībā: palicis traks un nositis. Tādā gadījumā viņu attaisnotu. Kas gan grasītos notiesāt prātā jukušo? Tādu ārprātīgo nav. Ričards, kā jau jurists, to zināja.
Ar grūtībām nometies ceļos, Ričards mēģināja saskatīt zem vannas nokritušās ziepes. Katrā pieliekšanās reizē viņam traucēja vēders, vēl arī sāpēja locītavas, un ik reizi viņš nosolījās rītos uzsākt vingrot un uzturēt sevi formā. Bet pienāca rīts un pamostoties sev jautāja: “Priekš kam?” Negūstot atbildi, palika vārtīties gultā.
Sākotnēji viss zem vannas saplūda vienlaidus tumšā ēnā, neko nebija iespējams atšķirt, tāpēc Ričards sāka grābstīties, varbūt netīšām saķers to ziepju gabalu. Bet roka sajuta tikai drēgno un slidīgo grīdu – droši vien būtu laiks aicināt santehniķi, lai nomainītu blīvi caur kuru acīmredzot mitrums nokļūst zem vannas. Ričards bija negatīvi noskaņots ne tikai pret seksuālām minoritātēm, bet arī pret santehniķiem. Doma par to, ka nav iespējams izvairīties izsaukt santehniķi, Ričardam lika nervozēt. Ikvienu reizi. Šķita, ka mūslaiku meistari nespēs atbilstoši saremontēt vēsturiskās nozīmes santehniku. Un viņam bija pilnas tiesības tā domāt. Reiz viņš bija izsaucis meistaru saremontēt pilošu čuguna tualetes poda skalošanas tvertni, kas, iespējams, bija senāka par Nijoles servīzi. Kā tas beidzās, neviens šajās mājās pat negribēja atcerēties.
Acīm pierodot, Ričards pamanīja zem vannas kādus astoņus ziepju gabaliņus. Un tie visi bija aizslīdējuši gana tālu.
Tikmēr Elvīra saskaņā ar Nijoles norādījumiem ņēma ārā no ledusskapja iepriekš sagatavotos ēdienus.
- Vēl vajadzētu būt siļķei ar bietēm. Aiz zirnīšiem. Tos arī vajadzēs. Skaitīju un man sanāca divpadsmit. Bez zirnīšiem. Neskaitīju ne mārrutkus, ne sinepes. Ir tādi, kuri pieskaita pat sāli, lai sanāktu tieši divpadsmit ēdieni. Sliņķi...
- Pietiek arī ar deviņiem ēdieniem, - iebilda Elvīra.
- Labāk lai ir divpadsmit, - Nijole palika pie sava. - Cik atceros, mūsu ģimenē bija divpadsmit.
Elvīra tikai sarkastiski nosmīnēja un pastūma tālāk siera salātu trauciņu, lai uz galda būtu vieta vēl nesagrieztām bietēm.
- Vēl šodien pa radio teica, - Nijole neatkāpās. - Divpadsmit tāpēc, ka Kristum bija divpadsmit apustuļu. Jebšu tādēļ, ka gadā ir divpadsmit mēnešu, lai visi būtu bagāti. Ļoti skaists izskaidrojums. Bet, ko nozīmē deviņi?
- Mana vecāmamma no Šauļiem teica, ka pateicoties deviņragu briedim, kas atnesa sauli.
- Izklausās pēc tāda kā dzejoļa.
Elvīra atvēra zaļo zirnīšu burciņu un pasniedzās, lai no plaukta paņemtu stikla bļodiņu.
- Lai kā arī tur būtu, mums vienalga vienmēr sanāk vairāk. Gatavo, gatavo un pārgatavo. No sākuma vēl uztraucies, vai izdosies tos divpadsmit savākt, bet vēlāk... Pagājušo gadu, mazgājot traukus, saskaitīju divdesmit trīs ēdienus! Labi, ka Toms ar ģimeni nākamajā dienā atbrauca. Ričards vēl līdz pat vasarai mani kaitināja, ka Ziemassvētkos esam tik daudz ēduši, ka divus gadus būsim bagāti un nākamajos svētkos nevajadzēs ēst. Un ķīseli no apakšējā plaukta noteikti izņem.
... naktī un rīt no rīta būs vienmērīgi laika apstākļi, mazliet snigs, mīnus trīs līdz sešu grādu aukstums, pūtīs ziemeļaustrum- vējš 3 – 4 metru sekundē...
Kārtīgi pameklējusi, Elvīra atrada ķīseli kādā katlā uz apakšējā plaukta. Ledusskapis bija pārpilns. Laikam Nijole gatavojusi vairākas dienas, vienas dienas laikā to nebūtu iespējams paspēt.
- Pēc statistikas datiem, uzreiz pēc Ziemassvētkiem tiek saņemts vislielākais skaits šķiršanās pieteikumu, - viešņa ierunājās.
Lai arī Nijolei tāpat jau bija skaidrs, kāpēc tā notiek, viņa neatturējās izteikt savu viedokli.
- Tas tamdēļ, ka tradīcijas netur godā. Nesvin ģimenes lokā un kaut kur vēl pieķēzās svētku laikā.
- Var jau būt. Bet varbūt tamdēļ, ka tieši mājās svinot nav iespējams sajust to vienotību un ģimenes tuvību. Tādos svētkos vislabāk var novērot, vai ir saikne vai...
- Nerunā muļķības. Tradīcijas ir jākopj. Tamdēļ, jo īpaši priecājos, ka šodien Toms ieradīsies ar ģimeni. Tikai kopā esot tādos svētkos, cilvēki var sajusties tuvāki. Tikai tā mēs varam saukties par ģimeni.
Aizverot ledusskapja durvis, Elvīra apskatīja uz galda saliktos ēdinos.
- Vienpadsmit, - konstatēja.
- Kas vienpadsmit?
- Ēdieni.
- Kā tā? – Nijole patiesi izbrīnījās un izņēma no priekšauta sagumzīto lapiņu. - Siļķe, sēņu salāti, pildīta karpa...
- Karpas nav.
- Nav? Man likās, ka... Ričard!
Kā sajuzdams nepatikšanas, tikko atnākušais Ričards, vēl nepamanīts, centās pazust atpakaļ koridorā.
- Ričard!
- Es te, - piestājot teica, bet vēl joprojām nevēlēdamies palikt virtuvē.
- Kur karpa?
- Karpa? Nopirku karpu. Kā tu liki – pašu spriganāko.
- Netēlo te. Kur pildītā karpa? Uz manas lapiņas uzrakstīts “pildīta karpa”.
- Tad aizrijies ar to savu lapiņu! Teici man nopirkt – nopirku. Vēl noliku pieliekamajā ar maisiņu, lai ilgāk svaiga būtu. Un tu man vēl izsaki pārmetumus. Ja pati netiec galā, labi, palūdz cilvēcīgi, palīdzēšu, bet tagad cilvēku priekšā... Vai es vainīgs, kad tev tagad žoklis atkāries aiz izbrīna?
Nijole novērtēja vēl joprojām halātā ģērbušos vīra monologu – trīs reizes demonstratīvi applaudēja. Ja Ričards būtu izvēlējies aktiera profesiju, pasaulē būtu vēl par vienu neizdevušos mākslinieku vairāk. Beidzot skolu, viņam visas durvis bija atvērtas – slavena arhitekta dēls ar atzinības rakstiem un lieliskām rekomendācijām kabatā viņš varēja izvēlēties jebkuru specialitāti radošajā sfērā. Bet pasauli izglāba liktenis – Ričards iemīlējās klasesbiedrenē, un viņi kopā iesniedza dokumentus juridiskajā fakultātē. Varbūt arī tā nebija mīlestība, tikai griba viņu dabūt, un viss. Viņa bija pirmā, kas Ričardam bija pateikusi “nē”, alkstot pēc nopietnām attiecībām, ne tikai seksa. Nācās iestāties Juridiskajā fakultātē, lai pierādītu savus nopietnos nolūkus. Lai viņu iegūtu.
Ričards nekad neapstājās, uzstādot kādu mērķi.
Viņi pamīlējās, tad vēl vienu reizi, un nopietnās attiecības beidzās. Ričards tās apstādināja, jo bija apmierināts – dzīvē pirmais tādas vērtes ķēriens, pirmā meitene, dēļ kuras vajadzēja pacensties, tikai žēl, ka pēc pamīlēšanās viņa kļuva par tādu kā visas citas. Burvība izgaisa brīdī, pirmo reizi viņai ievaidoties zem viņa. Bet Ričards dabūja to, ko gribēja. Un jutās kā uzvarētājs, kā varonis, kā Napoelons, iekarojis Eiropu. Kopā ar visu arī nākotnes jautājums tika izlemts – nevajadzēja mocīties, mēģinot izvēlēties starp konservatoriju un mākslas institūtu. Jurists, tiesnesis. Un viss skaidrs.
... decembrī, tāpat kā novembrī, konstatēts 0.4 procentu pieaugums. Lielāko ietekmi cenu paaugstinājumam galvaspilsētā radījusi 0.7 procentu pieaugums dzīvokļu cenām guļamrajonos. Centrālajā pilsētas daļā un prestižos rajonos nekustamā īpašuma cenas palikušas stabilas, kaut kur niecīgs...
Ričards, nevienam nejautājot, izslēdza radio, tā pēkšņi apklusinot visu dienu runājošo aparātu. Abas sievietes saskatījās gaidot, kas notiks tālāk.
Vienkāršs klusums.
Tā kā nekas tā arī nenotika, Nijole vēlreiz atkārtoja:
- Kur karpa?
Saērcināts un pikts, Ričards neatbildot aizgāja līdz pieliekamajam un teju skrienot atgriezās ar zivi maisiņā. Uzmeta uz galda īpašā krēsla sēdošās sievas priekšā.
Nāves klusums.
Visi trīs skatījās uz galdu, kur starp jau sagatavotiem vienpadsmit ēdieniem gulēja polietilēna maisiņš ar zivi. Bija skaidri redzams, ka karpa ir gaļīga, sudraba zvīņām, izliektu muguru. Dīvaini izskatījās pie maisiņa pielipusī zivs acs. Kā maza stikla bumbiņa ar melnu punktiņu vidū. Līdzīga apsardzes kamerai, kas vienlaicīgi redz visu 360 grādu amplitūdā. Ieskatoties vērīgāk, uzreiz taptu skaidrs, kamdēļ pastāv fotoaparātu un filmēšanas kameru objektīvi, kurus tā arī sauc “fish eye”.
Ko darīt ar šo informāciju virtuvē, Ričards ne īpaši zināja. Dzīvē daudz tādas informācijas bija sakrājušās. Kaut kas no medicīnas, baleta, arhitektūras. Ričards šo to sajēdza pat par smagā metāla pārstrādes tehnoloģijām. Tāds arī bija tiesneša darbs – ne tu klientu izvēlies, bet viņš tevi, tā arī iepazīstot dažādus cilvēkus un uzzini visādas interesantas lietas. Ko ar to informāciju iesākt? Virtuvē starp divām, ne visai priecīgām sievietēm būtu visai muļķīgi iesākt stāstu par saikni starp kinematogrāfiju un zivīm.
- Vai viņa dzīva? – pajautāja viena no nepriecīgajām sievietēm. Pati nepriecīgākā.
Ričards paskatījās uz sievu, tad uz zivi:
- Kā es varu zināt...
Un tieši tajā brīdī maisiņš palēcās. Vienu reizi, otru. No izbīļa Nijole ar visu krēslu atlēca kādus metrus piecdesmit, līdz pat ledusskapim iesaucoties:
- Dzīva! Ak, mans Dievs!
Ričards bija piezemētāks. Viņš rupji nolamājās.
Zivs sitās pa maisiņu, cenšoties izsprukt. No visa spēka sudrabotie kilogrami lēkāja pa galdu uz labo un kreiso pusi, pār šķīvjiem ar bietēm, sēņu salātiem un citiem ēdieniem. Nijoles sirds lēkāja līdzīgi karpai uz galda, sieviete baiļojās par dārgo servīzi, ja nu kaut viens šķīvis plīsīs. Piesteidzās Elvīra, glābjot vēl neizpostītos ēdienus. Ričards tādā steigā neko labāku nevarēja izdomāt kā paņemt čību un sist pa zivi. Bet tā viņš vēl vairāk to izbiedēja. Maisiņš lēkāja vēl augstāk.
Ričards kļuva arvien dusmīgāks. Nijolei no malas likās, ka vīrs cīnās nevis ar pāris kilogramu lielu karpu, bet ar viņu virtuvē ielauzušos haizivi, kas vēlas izrēķināties no sākuma ar šķīvjiem, bet vēlāk pārējot pie mēbelēm.
Varens sitiens pa galvu ar virtuves rulli noslēdza šo nevienlīdzīgo cīņu.
Elvīra iebelza vēl vienu reizi un maisiņš pavisam norima.