5. nodaļa

... vēlams bija nogaršot ikkatru ēdienu. Tēvs vienmēr atkārtoja: “Kas noniecina Ziemassvētku ēdienus, tas nesagaidīs nākamos.” Vakariņu laikā mēs, bērni, centāmies uzvesties rātbi, mierīgi, pārāk daudz nesarunājoties. Bija grūti nejokot, bet pie galda...

Mašīnā dzirdamais stāsts izklausījās kā izrauts no radio arhīvu senākajiem plauktiem: salda vīrieša balss, nevainojama artikulācija, it kā ikviens vārds mutē tiktu rūpīgi pārbaudīts un apviļāts ar mēli, kā ķiršu kauliņš pirms izspļaušanas.

Bet Annu tas netraucēja, tieši otrādi – palīdzēja norobežoties no apkārtējās pasaules.

... dzērām ūdeni, mājas kvasu, augļu sulu... Pēc vakariņām nesteidzāmies prom no galda, jo tēvs mēdza teikt: “Kas pirmais celsies, nebeidzot ēst, pirmais arī mirs.”...

Saērcinātā Anna jau no bērnības bija iemanījusies norobežot sevi no situācijām, kad negribējās ļauties apkārtnes diktētām noskaņām. Baznīcā dievkalpojuma vai kora koncerta laikā, bēru ceremonijā vai vidusskolā Lietuvas vēstures stundas laikā. Tā arī tagad, sēžot mašīnā, atcerējās, ka pavisam nesen sieviešu žurnālā, kurā bija skaidrojums par klitora nozīmi, bija lasījusi, ka vēl mūsdienās Āfrikā ir izpaltīta sieviešu apgraizīšana: 4 – 8 gadu vecām meitenēm ne tikai klitors tika nogriezts, bet arī tas, kas vīriešu domās un zemapziņā ir intīmākā sieviešu daļa. “Tā rīkojas, vēloties mazināt un kontrolēt dzimumtieksmi. Domājams, ka tas palīdz noturēt sievietes nevainību līdz laulībām, uzticību apprecoties, pasargā no masturbācijas un homoseksualitātes,” - toreiz lasīja Anna. – ““Akušieres” izmantotie instrumenti varēja būtu pavisam dažādi: stikla lauska, skārdenes vāks, skūšanās nazis, šķēres un citi asi priekšmeti. Ne pirms, ne arī pēc operācijas neviens nerūpējas par to sterilumu.”.

Un bieži meiteņu kājas pēc apgraizīšanas tika sasietas kopā vairākas nedēļas, lai labāk dzītu brūce.

- Tu aizgriezi krānu?

Visu ceļu viņi brauca klusēdami, pat bērni sēdēja aizsapņojušies. Kajus klausījās radio, Leja tikmēr atkārtoja dzejoli.

Caur mašīnas logu Anna vēroja svētkiem saposto pilsētu – apgaismotas vitrīnas ar dažādiem Ziemassvētku sižetiem, steidzīgi gājēji. Ziemassvētku vakarā cilvēki steidzās kaut kā svinīgāk. Varbūt tāpēc, ka visiem rokās bija pirkumi. Svētki bija visiem, ne tā kā kāda dzimšanas diena, kad daži apmulsuši skraida pa veikaliem starp nodaļām, kaut ko meklējot, steidzoties, bet pārējiem uz to nospļauties. Šodien ikviens cilvēks, ikkatrs gaišais logs bija mazi svētki kopējo lielo svētku laikā. Ja būtu sniegs, tad varētu justies kā pasakā vai kādā Holivudas filmā.

Bet Anna jutās slikti, visa viņas iekšiene bija kā asiem nagiem izskrāpēta, kā stikla lauska ar nevainīgas meitenes asiņu lāsēm. Viņas domas nebija svētku noskaņās.

Nebija gaišas.

.... Ziemassvētku vakarā vienmēr būrāmies – sēžot pie galda skatītājmies uz sienām, kur sveču gaisma izgaismoja sēdošo siluetus. Ja ēna izskatījās liela, pamatīga, aptverot pašu cilvēku, tas nozīmēja, ka būs labs gads, nevajās slimības, viss klāsies labi. Ja ēna bez galvas – notiks sāpīga nelaime, ja ēna plāna un neskaidra – gaidāms smags gads...

- Vai aizgriezi krānu?

Tikai tagad Anna saprata, ka Toma jautājums domāts viņai.

- Tu taču noslēdzi visu. Pat ja neaizgriezu, ūdens netecēs.

- Izejot vēl ieslēdzu.

- Kāpēc?

- Kā, kāpēc? Lai cirkulē. Tad tu aizgriezi vai nē?

- Neatceros.

Toms nervozēja, bet centās valdīties. Lai nomierinātos, mēģināja savas domas novērst uz no radio skanošo balsi.

... vilkām siena stiebrus no galdauta apakšas. Nedrīkstējām izvēlēties – vajadzēja ņemt to, ko pirmo ar pirkstiem sataustīja. Ja stiebrs garš un gluds, meitene varēja cerēt uz slaidu un augstu vīru, bet īss un resns stobrs nozīmēja zemu, resnu, sarukušu vīru. Ja vilka vīrietis, sieva būs slaida, gara vai arī resna un maza – kā izvilktais stiebrs....

Radio Tomam nepalīdzēja, tikai vēl vairāk sakaitināja. Vislabprātāk viņš būtu pārslēdzis citu radio staciju, kur skanētu mūzika, nevis tie murgojumi par tradīcijām un buršanu. Varbūt laikos, kad nebija elektrības un cilvēki vispār dzīvoja citu dzīvi, bija svarīgi, kā un ko darīt. Cilvēkiem bija vairāk laika, nekādu citu iespēju. Tad tādas buršanās, ēnas uz sienas un stiebri bija labākais veids, kā dažādot dzīves vienveidību. Bet ne mūsu dienās.

Jau no bērnības vecāki Tomu spieda svētkos izturēties tā, kā lika tradīcijas. Absolūti neņemot vērā to, ko un kā viņš pats juta. Bet juta viņš tikai dziļu riebumu un garlaicību. Šajā jautājumā Toms bija uz viena viļņa ar sievu.

Diemžēl tikai šajā. Visos citos jautājumos viņu planētas ik pa brīdim uztriecās viena otrai virsū, lai atkal pēc brīža saskrietos. No citas puses.

- Kā var neatcerēties tik vienkāršu lietu? Tur nevar būt citu variantu – vai nu jā, vai arī nē.

- Varbūt arī neaizgriezu. Nevajadzēja tev atslēgt ūdeni.

- Nevajadzēja pazust vannasistabā uz stundu. Sniegbaltīte atradusies.

Bērni, kas līdz šim klusām sēdēja mašīnas aizmugurē, iespiedzās:

- Tēti, Sniegbaltīte nē! Vienā pasakā bija tāda princese, kas...

- Vai varat kaut minūti paklusēt? – Toms uzbrēca, beidzot parādoties iemeslam izliet dusmas.

- Nerunā tā ar bērniem! Vajag atgriezties un pārbaudīt. Ja būs vaļā, aizgriezīsim. Un nevajag visu tā pārspīlēt. Šodien ir Ziemassvētku vakars. Vai mēs varam kaut vienu vakaru neplēsties?

... laulātie pēc izvilktā stiebra arī varēja spriest par nākamo gadu. Plāns stiebrs nozīmē plānu, tukšu naudas maku, neauglīgu gadu, bet resns – bagātu gadu, pilnu naudas maku. Ja precēta sieviete izvilka stiebru, kas viducī resns, nozīmē...

Toms neizturēja un strauji pārslēdza radio staciju. Pat bērni salecās. Abi vienlaicīgi. Bet arī tur neskanēja gaidāmā mūzika. Visi kā sarunājuši cildināja Ziemassvētku tēmu:

... šogad Ziemassvētki iekrituši nedēļas sākumā, otrdien. Varbūt vārds “iekrita” ne pārāk derētu šajā gadījumā, bet nez’ kāpēc lielākoties cilvēki lieto šo vārdu pat nedomādami, kas, no kurienes vai arī kāpēc iekrita. Vienkārši sakot, ar to, ka šogad Ziemassvētki iekrita otrdienā, ir gribēts pateikt, ka tieši otrdiena ir tā diena, kurā būs svētki, ko ikvienam kārtīgam un pieklājīgam cilvēkam ir jāmīl vairāk par Jauno gadu vai labāko draugu kāzu jubileja. Protams, ja šī jubileja nesakrīt ar Ziemassvētkiem, tad jau tie būs divkārši svētki.

Pie luksofora Toms apstādināja mašīnu.

Lai arī kā tur būtu, ātrais un pat vienaldzīgais radio DJ balss tonis Tomam bija tuvāks sirdij. Tādu, brīžiem pilnīgi bezjēdzīgo runāšanu, nevis mierīgo un pārlieku tradicionālo Ziemassvētku stāstu bija iespējams klausīties vai arī pavisam neklausīties, fonā skanošais viņu neērcināja. Tā bija arī rīta programmās – braucot uz darbu sastrēgumstundās, Tomam patika klausīties, kā pļāpā raidījuma vadītājs, viņa balss bija kā konfekte pēc rīta kafijas, ko varēja paturēt mutē līdz tā izkūst, bet rūgtās šokolādes garša, nākošo pusstundu braucot uz darbu no Šeškines kalna lejā, paliek jūtama līdz pat vecpilsētai.

...ir cilvēki, kuri pavisam pēkšņu fakta konstatāciju mēģina pasvītrot “iekrita tieši otrdienā”. Ko nozīmē “iekrita”. Kā var svētki iekrist? Un vēl. Nez' kāpēc “tieši” izrunā tā, it kā būtu neapmierināti vai pat sadusmoti par kaut ko un šis salīdzinājums ir sagrāvis viņu dzīves plānus. Pilnīgi un nemaināmi. Vajag izvairīties no šādiem cilvēkiem vai arī, ja neizdodas bēgt no viņus sabiedrības, tad vismaz neklausīties viņu sakāmajā, lai sliktais neietekmētu jūs. Un svarīgi ir sakrustot rokas uz krūtīm, tam vajadzētu līdzēt. Tālajos Austrumos cilvēki tā dara, japāņi vai ķīnieši. Aizbarikādējas no visādām ietekmēm no malas. Mēdz būt, ka apsēžas tev priekšā un sakrusto ne tikai rokas, bet arī kājās, un noteikti arī kāju pirkstus. Smaida tev sejā un nekā – nekādas ietekmes. Vienvārdsakot, viņiem tas palīdz, vajadzētu būt, ka arī ar mums.

Pēc būtības otrdiena nav ne labi, ne slikti, vienkārši parasta nedēļas diena, gandrīz tūlīt pēc nedēļas nogales, pēc izejamām dienām, un varētu sacīt, ka lielākoties cilvēki tieši otrdienās iejūtas savā darba nedēļas ritmā. Bet, ja Ziemassvētki iekrīt no kaut kurienes tieši otrdienā, tad jau nav nozīmes arī pirmdienai. Kā darba dienai. Jau nedēļas nogalei sākoties, var iejusties svētku noskaņās un iekļauties kopējā psihozē, staigājot pa veikaliem un slimīgi neaizmirst nopirkt ne tikai uz papīra uzrakstītos pārtikas un citus produktus, bet arī šādas tādas dāvaniņas sievasmātei vai mīļākajai, ar kuru arī vajag kaut kā paspēt pa kluso satikties, pamīlēties un tā arī atzīmēt ziemassvētkus. Un mēģināt to padarīt ļoti ātri un viegli, lai nesāktos smagās un bezgala garās sarunas par vientulību svētkos un vēlmi būt kopā no rīta līdz vakaram. Un asaras. Atstumtu un nesaprastu sieviešu asaras šajā laika posmā plūst kā upes pavasara atsilšanā.

Pavasarī varbūt sievietes raud arī retāk.

Un, protams, neaizmirstiet pasveicināt vārda dienas svinētājus: Adeli, Ādamu, Ievu.

Izrādījās, ka izturībai arī ir robeža. Toms izslēdza radio, atcerējies senu teicienu - ja nevari pateikt neko tādu, kas būtu vērtīgāks par klusēšanu, tad labāk klusē. Šoreiz to gribējās attiecināt uz tiem šķietami bezrūpīgajiem radio puišiem ,kas skaidrā prātā nebija spējuši neko aizraujošāku izdomāt kā tukši virpināt gaisu. Padomā tikai - “iekrita otrdienā“. Un tad pusstundu par šo tēmu.

- Kas tā par smaržu?

- Ko? – Anna pārsteigta paskatījās uz vīru.

- Paosti savu roku.

- Un ko tu brīnies? Nepaspēju pat nomazgāties.

- Bet ko tu vispār paspēji izdarīt?

Anna pat nepacēlusi rokas juta no tām plūstošo savas neapmierinātās kaisles aromātu. Tā nebija ne smarža, ne smaka, bet dvesma, reibinoša un uzbudinoša. Jebkuram vīrietim, to sajūtot, straujāk iepukstētos sirds un rastos vēlme cīnīties, traukties, meklēt un beigu beigās iegūt noslēpumainā aromāta karaļvalsts valdnieci.

Toms bija savādāks.


- Aizvāc tās rokas. Tā smarža mani kaitina.

Toms ieskatījās aizmugures spogulītī. Līdz ausīm ietīti vecmāmiņas adītās šallēs sēdēja norimušie bērni. Ja retumis viņi nemirkšķinātu, izskatītos, ka sēž divas lelles. Tomam uznāca vēlēšanās pateikt kaut ko mīļu, bet tā arī nekas nenāca prātā.

Iedegās zaļā gaisma.

Lai arī romāna tēli ir izdomāti un jebkura sakritība ar reāliem cilvēkiem ir nejaušība, stāsta pamatā ir patiesi notikumi.

Visa satura vai tā fragmentu pārpublicēšana iespējama tikai ar autora rakstisku atļauju.

© Māris Martinsons, 2020, visas tiesības aizsargātas