Annas dziļā izelpa vairāk līdzinājās izmisuma kliedzienam. Šoreiz gredzens nelīdzēja, ne izliektā zelta virsma, ne iegravētā rieva. Gan spiežot no visa spēka, gan mēģinot mainīt kustības virzienu, spiediena stiprumu, gan sasprindzinot kāju muskuļus, gan atslābinot tos. Varbūt vārds “vajag” visu sabojāja.
Bet cita ceļa nebija, Anna vairs nedrīkstēja apstāties. Tā jau bija nākamā pakāpe, cits līmenis. Vārdu savienojumā “nedrīkst apstāties“ bija daudz spēcīgāka enerģētika nekā iepriekšējā “vajag”. Tas bija rīcības un mērķa kods, gandrīz kā pavēle. Un pavēle ir jāpilda.
Anna paņēma mazo plastmasas krēsliņu, kas bija nolikts zem izlietnes, lai bērni labāk varētu aizsniegt ūdens krānu, mazgājot zobus vai rokas. Vieglāk gan ir iemācīt bērniem aizsiet kurpju auklas vai saklāt gultas nekā iztīrīt zobus. Vismaz reizi nedēļā. Viņa ar Tomu bija sadomājuši visādas spēles: kurš pirmais uzkāps uz krēsliņa, kas tālāk izspļaus ūdeni no mutes un tamlīdzīgi. Vienīgi, ko varēja izdarīt Kajus, to vēl nevarēja trīs gadus jaunākā Leja. Laikam tādas spēles nebija īpaši laba izvēle, jo parasti uzvarēja tikai viens. Otram tas vienmēr beidzās ar asarām.
Uzkāpusi uz krēsliņa, Anna pastiepās, lai aizsniegtu augšējo plauktu, un sataustīja zem dvieļiem paslēpto vibratoru.
Ironiski, bet šo vibratoru pirms kādiem četriem, pieciem gadiem viņai uzdāvināja vīrs. Uz Ziemassvētkiem. Tad Anna nezināja, kā to saprast – vai tas ir joks vai mājiens. No sākuma viņa to uztvēra vienkārši kā erotisku dāvanu – nolika guļamistabā, labi redzamā vietā vienkārši kā dekora elementu. Starp divām smaržīgām svecēm, kuras līdz šim vēl ne reizes nebija aizdegtas, tikai putekļi krājās un reizēm kutināja nāsis, ja, caurvēja nesti, sekoja gaisa plūsmai. Turklāt jau sen tās nevarēja nosaukt par smaržīgām. Pēc tam, kārtojot istabu, vibrators kopā ar svecēm aizceļoja uz sienas skapi līdz pavisam izgaisa no ikdienā nepieciešamo lietu saraksta. Bet vienreiz Anna to izmēģināja. Varētu pat teikt, ka netīšām, bez kāda iepriekšēja nodoma. Kā jau trešdienā bērni bija bērnudārzā. Toma arī nebija mājās, un, laiski gulšņājot, viņa nolēma, ka pagulēs vai vienkārši pasnaudīs, tad piecelsies, sakārtos māju, sagatavos pusdienas, piezvanīs draudzenei un varbūt paspēs izgludināt veļu. Vismaz bērniem. Bet, iekārtojoties zem segas, viņu apņēma siltuma vilnis, sajūtot sen aizmirstu kņudēšanu. Anna sāka slidināja roku starp kājām un atcerējās vibratoru. Ziņkāre lika viņai piecelties, atrast intīmo rotaļlietu un drebošu sirdi atgriezties gultā. Sega jau vairs nebija vajadzīga, atguļoties viņa aplūkoja garo spīdīgo metāla izstrādājumu, vēroja mainīgo istabas atspulgu uz spīdīgā vibratora, viss izskatījās kā sirrealistiskā gleznā, kurā vienkāršas lietas deformējušās, izstaipītas un sagrozītas līdz neatpazīstamu dimensiju elementiem. Ja pirms tam viņa būtu redzējusi Salvadora Dalī gleznu “Dižais masturbators”, varbūt atspulgā būtu saskatījusi kādu dziļāku jēgu, bet viņai nebija tādas intelektuālās bagāžas. Viņa tikai redzēja, kā atspīdumā mainās formas, pietuvinot vai attālinot izliekto spoguļveidīgo metāla virsmu no ķermeņa. Tas arī bija viss.
Ieslēdza un mirklī izbijās no griezīgi metāliskās skaņas. Šķita, ka to pat kaimiņi dzird, tādēļ steidzīgi izslēdza. Sirds dauzījās kā negudra, Anna centās elpot lēnāk ieklausoties, vai vīrs pa šo īso brīdi nav atgriezies mājās. Līdzīgi viņa jutās bērnībā, izdarot ko aizliegtu: vienmēr likās, ka kāds jebkurā mirklī pēkšņi var atnākt. Tad sirds dauzījās tāpat kā šobrīd, mute izkalta. Bet neviens nenāca.
Tāpat kā bērnībā.
Apmierinājusi sevi un nedaudz nosnaudusies, Anna vibratoru noslēpa zem dvieļiem vannasistabā, paņēma izžuvušo bērnu veļu, lai paspētu to izgludināt līdz vīra un bērnu atnākšanai.
- Ko tu tur tik ilgi dari? – Toma balss aiz vannas istabas durvīm šķita stingrāka nekā patiesība bija.
Anna atgrieza krānu, lai ūdens skaņa nomāktu vīra balsi un vibratora dūkšanu. Šo gadu laikā viņa bija iemācījusies nedzirdēt uzmācīgo metālisko skaņu, kas likās mudināja: “beidz ātrāk, beidz ātrāk, beidz, beidz, beidz…”. Nelikās manām arī auksto spīdīgo virsmu, kuru tā arī nespēja pieradināt. Nebija ne jūtu, ne seksa, ne kaisles, tikai vienošanās starp vibrējošu metālu un gruzdošo kaisli, kuru bija nepieciešams apdzēst.
- Kur noliki dāvanas? – no viesistabas sauca Toms, lai sieva vannas istabā patiešām izdzirdētu. Pat bērni apstājās un skatījās uz tēvu.
Anna izslēdza vibratoru un izdvesa:
- Drēbju skapī. Uz plaukta.
Viņas rokas drebēja.
- Jau skatījos.
- Un zem palagiem? Varbūt zem palagiem?
- Kāpēc man vajdzētu līst zem palagiem? Pati paslēpi, pati arī meklē.
Burkšķēdams Toms piegāja pie skapja, pacēla palagus un pamanīja saliktās dāvanas.
- Mammu, mēs jau iemācījāmies! Mēs jau iemācījāmies!
- Netraucējiet mammai. Vai tu vēl tur ilgi?
Anna centās neklausīties burkšķošo vīru un vēlreiz ieslēdza vibratoru. Vajadzēja atslēgties no apkārtnes, aizmirst mājas, bērnus, dāvanas, ziemassvētkus, decembri, pierakstu pie zobārsta desmitajā janvārī, divas biļetes uz operas teātra sezonas noslēguma izrādi, neatrisināto jautājumu par plāniem bērnu vasaras brīvlaikā, vajadzēja izdzēst visu, paliekot vienatnē aiz tekošā ūdens strūklas. Lai atdotos iztēles viļņiem.
Jau no bērnības viņai bija sakrājušies izdomāti stāsti, kas mirklī varēja viņu pārcelt citās pasaulēs, ievelkot juteklisku jausmu dzelmēs. Bija arī viens, kas gandrīz vienmēr palīdzēja sasniegt orgasmu.
Par šuvēju. Bet ne par parastu šuvēju.
Par sieviešu apakšveļas meistaru.
Anna iztēlojās, ka ir viņa kliente, kas atnākusi pasūtīt ko īpašu un erotisku tieši sev, jau sēž pieņemšanas telpā un šķirsta katalogus ar dažādu laiku un stilu apakšveļām – simtiem lappušu puskailu sieviešu. No karaļa Ludviķa 16-tā laikmeta līdz ekstravagantiem 21. gadsimta bikini. Lai arī Anna nekad vēl nebija izvēlējusies modeli no kataloga, tā bija kā priekšspēle, kā prelūdija tālākajam. Kā ēdienkartes pētīšana restorānā, labi zinot, ka, pienākot oficiantam, palūgsi, lai šefs uztaisa kaut ko īpašu no sezonas dārzeņiem.
Nolikusi pēdējo katalogu uz zemā žurnālu galdiņa, Anna iztaisnojās un, sakārtojusi no pleca noslīdējušo krūštura lencīti, vērsās pie šuvēja. Jaunās sievietes fantāzijās nebija dialogu, viņi nerunāja, viss norisinājās klusējot, it kā telepātiska saikne vienotu šos abus iztēles pasaules tēlus. Tādā veidā bija vieglāk ļauties patīkamajām sajūtām un virzīt sevi labsajūtas virsotnes iekarošanai.
Kad šuvējs bija pilnīgi drošs, ka zina kādu modeli Anna vēlas, viņi ienāca lielā, gaismas pielietā zālē, kur garos plauktos savu laiku gaidīja visdažādākie audumi – no šifona, satīna un atlasa līdz žoržetam, žakardam un garbadīnam. Biezā zīda audumā ieausto metāla pavedienu brokāts, raksturīgiem mezgliņiem bagātais buklē, krepsatīns un viegli caurspīdīgais tills. Audumu nosaukumi vien varēja novest līdz garīgai ekstāzei - Batists, Šenils, Šifons. Organza - no zīda dzijām austs caurspīdīgs audums. Annas favorītais. Izjusti, lēnām izrunājot šo nosaukumu bija jūtama labsajūtas un erotikas garša - organza.
Garās šuvēja rokas varēja aizsniegt pašu augstāko plauktu, lai noceltu audumu un ļautu Annai to pataustīt no abām pusēm. Kad šuvēja rokas bija paceltas, Annu aizsniedza īpatnējs vīrieša aromāts. Silts un reibinošs. Tur vienmēr bija tveicīgs, un rīkle kļuva sausa. Viņa ar mēli aplaizīja lūpas un, aizturot elpu, centās skatīties nevis augšup, bet uz audumu kalniem, kuri būtu pietiekoši, lai varētu apģērbt visas pasaules sievietes.
Tad pienāca laiks ķermeņa mērīšanai. Viņa iztēlojās, ka ir ne pirmo reizi ienākusi, tomēr vienmēr vajadzēja pieturēties pie tās pašas kārtības, kailai stāvot saules pielietajā istabā uz koka grīdas, pat neelpojot, kamēr apakšveļas šuvējs lēnām izmērīja viņas ķermeni – sāka ar krūtīm. Vienu krūti, tad otru. Plānā mērlente cieši piekļāvās apaļīgajai virsmai. Grīda izstaroja siltumu, kutinot basās pēdas, putekļainais siltums lēnām plūda augšup, caur vēderu aizsniedzot kaklu un vaigus, ar katru siltuma vilni tie kļuva arvien sarkanāki. Ne aiz kautrēšanās, jo Anna savā iztēlē bija drosmīga sieviete, gatava izmēģināt jebko.
Nometies ceļos, šuvējs nomērīja gūžas, tad kājas. Vienu mērlentes galu atstājis uz grīdas, viņš otru galu ar pirkstiem pievilka pie kājstarpes, cik tuvu vien bija iespējams, un centās saskatīt uz tās esošos skaitļus, kurus vajadzēja ierakstīt mazā blociņā. Bet meistaram bija ne īpaši laba redze un brilles nezin kāpēc vienmēr bija aizmirstas uz gludināmā dēļa, tāpēc viņš pieliecās ļoti tuvu mērlentes skaitļiem. Anna aizturēja elpu jūtot, kā šuvēja izelpotais siltais gaiss viegli skāra pašu jūtīgāko sakarsušā ķermeņa daļu.
Iztēlotais šuvējs bija vecāks, viņš tik lēnām, nopietni un rūpīgi strādāja savu darbu, it kā viņam priekšā stāvētu nevis kaila un kaisles apņemta sieviete, bet ar audumu apjozts manekens, kurā var spraust kniepadatas. Ik pa brīdim viņam vajadzēja pārmērīt un pārbaudīt vai pareizie skaitļi ierakstīti. Viena kāja, otra kāja, gūžas.
Pēc dažām dienām bija pirmā mērīšana, bet Annas stāstā tā notika uzreiz. Šuvējs jau lēnām pie ķermeņa lika adatām saspraustus auduma gabaliņus. Mirkļos, kad pielabojot šuvēja pirksti pieskārās ādai, Annai trūka gaisa. Lielākoties šinī brīdī viņa izjuta orgasmu. Kad šuvēja pirksti, pielīdzinot audumu, netīšām aizķēra adatas galviņu, ļaujot Annai sajust asus dūrienus pašās intīmākajās vietās.
Un šo gadu laikā Annai savās fantāzijās tā arī nesanāca atnākt uz otro un trešo mērīšanu, vēl jo vairāk - saņemt gatavu jauno apakšveļu.
Brīdī, kad fantāzijas piepildās, tās vairs nav fantāzijas.
- Ko tur tik ilgi var darīt?
- Es tūlīt.
Līdz tam izālējušies bērni pieskrēja pie vannas istabas durvīm un sauca:
- Mamm, mamm, mēs jau iemācījāmies. Klusa nakts, svēta nakts...
- Noejiet nost no durvīm. Tūlīt mamma iznāks, tad varēsiet viņai nodziedāt un mēs brauksim.
- Mēs jau brauksim? Pie vecmāmiņas?
- Un pie vectētiņa? Mums tur dāvanas būs?
- Un pīrādziņi?
- Viss tur būs. Tikai palīdziet man savākt visas mantas. Skatieties, lai kaut ko neaizmirstu.
- Mamma…
- Es tūlīt, - Anna tikko dzirdami izdvesa.
Uzvilkusies līdz drebulim, viņa visiem spēkiem centās beigt. Orgasms jau bija pavisam tuvu. Pamazām un noteikti tuvojās. Tā sajūta bija ļoti labi pazīstama, līdzīga vārdam “beidzot!”, elektrības izlādei, pēc ilga sausuma uznākušiem plūdiem, viļņu triekšanās pret piestātni, kad uzplauksnī tūkstošiem ūdens pērlīšu, vilciena izniršanai no tuneļa, kad acīs pēkšņi kļūst gaišs. Anna dziļi ieelpoja, sasprindzinājās...
Pēkšņi apstājās ūdens tecēšana. Bez nekāda iemesla.
Klusums.
Anna instinktīvi izvilka vibratoru no savas kājstarpes, mēģinot jo drīzāk to izslēgt, bet slidenā vibrējošā lode izslīdēja viņai no rokām un paripoja zem vannas.
- Nav ko tik daudz ūdens lietot. Viss, laiks braukt, - aiz durvīm noskanēja neapmierinātā vīra balss.
- Tēti, kāpēc tu mammai izslēdzi ūdeni?
Dziļi elpodama, Anna nometās ceļos, mēģinot aizsniegt vēl joprojām dūcošo vibratoru, bet viņa tikai pastūma to tālāk zem vannas, nesen izsprodinātā kaktā.
- Bērni, dodamies. Vecmāmiņa jau divas reizes zvanīja.
Annas kājstarpe bija uzbriedusi kā uz rasas pielietas zāles nokritusi plūme.
* * *
Atspiežoties pret ledusskapi, Elvīra no tālienes vēroja Nijoli. Viņas gandrīz baltie mati bija sasukāti un saņemti kopā ar plastmasas matu sprādzi. Bet uzacis tumšas. Varbūt tādēļ sieviete izskatījās dusmīga. Un nebija skaidrs, vai matiem nepietika krāsas vai no uzacīm tā lēnāk mazgājās nost.
Kad Nijole iegrima domās, šķita, ka viņa apkārt neko neredz. Kad viņa iegrima savā domu pasaulē, viņas acis pārstāja mirkšķināt, skatiens kļuva miglains, kustības lēnākas, līdz pavisam sastinga. Kā veidota vai izlieta no vaska. Ja sasprindzinātu iztēli, varbūt varētu saskatīt attālu līdzību ar Anglijas karalienes vaska figūru, tikai stipri brāķētu. Kas tikai šī iemesla dēļ nokļuvusi šeit, kaut kādā Viļņas dzīvoklī.
Nijolei runājot nepiemita īpašība noturēt ar sarunas biedru acu kontaktu. Viņa varēja dzirdēt, klausīties un tajā pašā laikā neko nedomāt vai arī domāt pavisam par kaut ko citu. Garais laulības mūžs šo Nijoles īpašību bija noasinājis līdz auksti spīdoša dimanta perfektumam.
- Vakar atcerējos, kā mēs mēģinājam iedomāties, kā būs izveidojusies mūsu dzīve, satiekoties pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem, - nedroši izsakot vārdus, bilda Elvīra. – Tad tas likās tik nereāli. Tik daudz gadu šķita kā mūžība.
- Jā, mums pašiem vēl nebija trīsdesmit, katram bija savs sapnis, gribējām par kaut ko kļūt, šķita, ka mums vēl ir tik daudz laika.
Nijoles balss bija tāds pata kā viņas skatiens – bez krāsas, miglaina, it kā runātu lelle, nevis cilvēks. Atceroties no žaketes plūstošo smaržu, viņa nespēja atgriezties atpakaļ no atvērtām skapja durvīm ar vīra neuzticības liecību rokās.
- Nevis, kas mēs būsim, bet kādi... Kur es varētu nomazgāt rokas?
- Izlietne šeit. Dvielis pie plīts, - Nijoles balss joprojām bezkrāsaina.
- Un ziepes?
- Tad jāiet uz vannas istabu.
Virtuvē ieslīdēja Ričards ar trim šķīvjiem, jo šobrīd kļuva skaidrs, ka pie galda sēdēs vismaz trīs cilvēki. Ja ieradīsies vēl citi, tad no skapja paņems vēl šķīvjus, bet tikai tad, kad atnāks. Citādi dažkārt uzklāj galdu, sakārto šķīvjus visiem, kam būtu jāierodas, bet izrādās, kāds aizmirsis atnākt, kāds saslimis, trešais nemaz nav zinājis, ka jāierodas. Tā arī staigā visu vakaru no skapja pie galda un atpakaļ ar tiem šķīvjiem.
Nijole nepacēla acis uz vīru, tikai blenza uz kartupeli savās rokās.
Elvīrai vēl nesasniedzot vannas istabu, Ričards apgāja ap galdu un, noliecies pie sievas auss, dusmīgi iečukstēja:
- Kas viņai te darāms? Tu viņu uzaicināji?
- Es?
- Jā, tu!
- Domā, kā gribi.
Ričards jau nevarēja savaldīties, nervozi staigāja un arvien skaļāk mēģināja atdarināt Elvīras intonāciju:
- Mums nebija pat ne trīsdesmit, visa mūžība... A tu atceries, kā mēs izšķīrāmies?
Nijole ne galvu nepacēla. Pat nesakustējās, tikai tālāk blenza kartupelī, to neredzēdama, no visa spēka mēģinot sakopot domas un neatgriezties tajos laikos.
- Es vēl atceros. Un vēl kā! – Ričards draudīgi pacēla rokas augšā ar visiem šķīvjiem.
- Vienkārši beidzās mūsu draudzība. Mūsu attiecības, – Nijoles balss bija kā troleibusa vadītājam nosaucot nākošo pieturu.
Ričardam riebās šī sievas īpašība īpašos brīžos ar balss tembru pasvītrot savu attieksmi pret vīru. Bet trolejbuss, pirms daudziem gadiem sācis savu maršrutu, brauca un brauca uz bezgalīgā attālumā esošo galapunktu.
- Draudzība?! Nijole, vai tu viņu te pasauci?
Rūpīgi apskatot pēdējo nomizoto kartupeli un ieliekot to ūdenī, Nijole noslaucīja rokas priekšautā un paskatījās vīrā:
- Varētu šķīvjus uzlikt uz galda, lai nesanāk kā ar avīzi.
Laikam pa radio jau bija beigusies reklāma, jo atskanēja pirmie akordi un sāka skanēt kristāldzidras zēnu balsis.
Klusa nakts, svēta nakts,
Visi dus, nomodā...