2. nodaļa


Agrāk cilvēki Ziemassvētkus svinēja ne jau dāvanu dēļ. Ziemassvētku vakars, kopīgas lūgšanas un būšana kopā ar visiem bija patiesi Dieva Dēla dzimšanas svētki. Ar to pilnīgi pietika – visi sajuta tās emocijas...

Lai atgūtu savaldīšanos, Ričards centās nedzirdēt, ko runā abas sievietes. Tad jau labāk radio, tā glumīgi saldenā balss ar savu trīssimts gadu veco stāstu. Viņš necieta šo balsi. Stāstījuma veids liecināja par vēlēšanos pielabināties klausītajam. Tajā nebija ne norādes uz vīrišķību, varbūt arī viņš bija gejs. Tagad jau ne par vienu nevarēji būt drošs. Tas noteikti bija kāds bez darba palicis aktieris, kam nekas cits nebija atlicis kā katru gadu decembrī stāstīt šīs pasaciņas. Katru gadu vienu un to pašu. Vārds vārdā. Nožēlojami.

Varbūt vienkārši izslēgt to radio un viss. Vai arī atslēgt visai mājai elektrību - pirmajā stāvā trepju telpā pie sienas atradās elektrības kaste. Ar dzeltenu zibens siluetu uz pelēkām durtiņām. Viena rokas kustība un miers. Tik un tā vakarā visi dedzinās sveces, būs atbilstoši tradīciju noskaņām, sveču gaismā…

Ričards, nepievērsdams uzmanību ne Nijolei, ne neaicinātai viešņai, kuras, virtuvē atvērušas ledusskapi, rūpīgi pārskatīja tā saturu, piegāja pie ozolkoka skapja un, atverot durtiņas, pa vienam izņēma trīs lielos šķīvjus. Saliekot uz brīvās rokas plaukstas vienu uz otra. Lēnām, nesteidzoties. Un ikreiz, sniedzoties pēc viena, pēc otra un trešā šķīvja, uzvēdīja pagājušā gadsimta Ziemeļvācijas mēbeļu rūpnīcas un neapsildāmā pēckara Viļņas dzīvokļa smarža. Bagāta un dzirda, attāli līdzīga laba konjaka aromātam, attaisot pudeli un ielejot to glāzē pagaršošanai. Kad sievas nebija mājās, vecais vīrs mēdza iedzert pus glāzīti stiprāka dzēriena, tad mazliet atvērt skapja durvis un, piekļaujoties ar vaigu pie tām, lēnām, dziļām ieelpām izbaudīt bagātīgo smaržu buķeti, ko sevī glabāja vecā koka mēbele. Kā šo gadu gaitā smaržas nebija izgaisušas, Ričardam bija noslēpums. Mistiska mīkla, kuru, mēģinot atrisināt, būtu jācīnas ar vēlmi nekad nenonākt pie atbildes.

Ričarda tēvs Berlīnē un vēl kaut kur citur Eiropā studēja arhitektūru. Pēc studijām negribējis atgriezties Lietuvā, bet iemīlējies jaunā poļu māksliniecē Boženā un sekojis viņai līdzi atpakaļ uz dzimteni. Tāpēc tēva projekti Viļņā atšķīrās varētu teikt ar savu eiropeiskumu. Ričards, Lietuvai atgūstot neatkarību, šo tēva projektēto namu, īstu pilsētas lepnumu, atguva. Kopā ar šo dzīvokli.

Komunālo dzīvokļu politika šo mitekli nebija pārlieku sabojājusi, jo tas bija sadalīts vien divās daļās. Būdams jurists, Ričards, viegli atgūstot īpašumu, tos atkal savienoja. Istabu vien tur bija kādas astoņas, varbūt arī divpadsmit vai vairāk. Retie viesi, kas šeit kādreiz bija nākuši, vairāk par divām istabām nekad arī nebija redzējuši – kamēr apskatīja gleznas, paklājus uz sienām un uz grīdas, antikvārās kastītes ar inkrustācijām un sudraba pokālu kolekcijas pirmajās telpās, jau bija laiks apēst kūku, ja tāda bija, un doties mājās. Ričards būtu varējis uzdāvināt šo dzīvokli pilsētai, ja sirdī būtu kaut nedaudz mecenātiskums vai vienkārši labdarības vēlme. Ar visām mēbelēm un citiem krāmiem. Tas kļūtu par lielisku 20.gadsimta pilsētvides un dzīvesstila muzeju ar eksponātiem un piepildītu senu Ričarda sapni kļūt slavenam un visu cienījamam. Saņemtu pateicību no pilsētas galvas un arī kāda avīze noteikti publicētu rakstu par viņu. Avīzi gan izvēlētos Ričards pats, lai nenokļūtu tajā, kur par izdzimteņiem rakstīts.

Bet, atradis skaidrojumu, ka mecenāts ir cilvēks, kas nesavtīgi atbalsta māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus, saprata, ka tas nav viņam. Ar nesavtību viņam nebija pa ceļam.

Dzīvoklī varēja būt kādas astoņpadsmit istabas, vairāk gan ne, jo nams – pēdējais ielas galā. Ja būtu kaut pāris istabas vairāk, tās noteiktu nokristu uz ielas ar visām mēbelēm.

Skapja durtiņas aizvērās klusām, nesaceļot ne mazāko troksnīti. Izņemto šķīvju vietā skapja tālākajā sienā atklājās sadaudzīta spoguļa virsma.

...beidzot buršanu, visi sanācām kopā pie Ziemassvētku eglītes. Ikkatru gadu tā tika saposta vienās un tajās pašās rotās, kuras vecāki arī savā bērnībā bija redzējuši. Iededzot sveces, dziedājām ziemassvētku dziemas un citējām Svēto Rakstu nodaļas par Kristus dzimšanu. Vienmēr lasīja ģimenes vecākais loceklis. Vectēvam mirstot, šo pienākumu uzņēmās tēvs. Bet tēvs uzsāka jaunu tradīciju – visus ģimenisko svētkus nofilmēt. Lai paejot kādam laikam, kad mēs uzaugsim, varētu redzēt jau aizgājušos radiniekus…

Ričardam kaut kur viņa istabās glabājās paveca modeļa videokamera un kaudze ar videokasetēm, kurās nebija nofilmēti ne novēlējumi, ne skaistākie ģimenes svētku mirkļi. Tās, pārklājoties ar putekļu kārtu, glabāja noslēpumu, kam labāk nenākt dienas gaismā.

* * *

“Klitors ir īpašs sievietes orgāns, kura vienīgais uzdevums ir radīt baudu,” – šo apgalvojumu Anna bija lasījusi kādā sieviešu žurnālā un atcerējās ik reizi, kad viņai bija vēlme sevi apmierināt. Arī tagad, kailai sēžot uz vannas malas un ar aplaizītu pirkstu slidinot apkārt klitoram. Pulksteņrādītāja virzienā. Ja skatās uz klitoru. Un pretējā virzienā, ja mēģini iedomāties sevi klitora vietā.

Šķirstot dažādos sieviešu žurnālus, sēžot rindā pie friziera vai kosmetologa, Anna bija atklājusi, ka pēc statistikas viņa ideāli iederas 30 - 35 gadu veco sieviešu kategorijā, kuras masturbē vismaz reizi nedēļā. Ja varēja ticēt minētajiem skaitļiem, tad gandrīz 24 procenti sieviešu viņas vecumā to darīja, apmēram katra ceturtā. Tātad, ja uzgaidāmajā telpā bija vismaz piecas sievietes, tad bez Annas tur bija jābūt vēl kādai, kam šī nodarbe ir kļuvusi par regulāru ieradumu. Īpaši nemeklējot pietika vēlreiz pāršķirstīt tos pašus žurnālus vai arī ielūkoties internetā, lai ieraudzītu pamudinošus virsrakstus - 15 iemesli masturbēt katru dienu. Masturbēšana nav krāpšana, Masturbēšana, sevis iepazīšana caur baudu, Masturbācijas plusi u.t.t. Un iedrošinošas tēzes - sievietes, kuras regulāri masturbē, ir vairāk apmierinātas ar savu ķermeni, masturbācija paaugstina jūsu seksuālo pievilcību pretējā dzimuma pārstāvju acīs, masturbācija samazina vientulības radītās sekas, atbrīvo no trauksmes…

Tieši tā, nemiers. Svarīgākais, lai pazustu nemiers. Jau no paša rīta trauksme pārņēma Annu iedomājoties, ka vajadzēs braukt pie vīra vecākiem, kur ik uz soļa nāksies just vīramātes Nijoles nevērību un vīratēva Ričarda pārmērīgo uzmanību. Varbūt šis nebija labākais nervu nomierinošais līdzeklis, bet doma apmierināt sevi Annai iešāvās prātā tiklīdz ienāca vannas istabā. Lai nedzirdētu vienmuļo stāstījumu par Ziemassvētkiem, ko Toms bija ieslēdzis bērniem paklausīties, kamēr pats mēģināja atrast visu, ko vajadzēja paņemt līdzi braucienam pie vecākiem.

No vēdera dziļumiem, no paša ķermeņa kodola, vibrējošais un pulsējošais siltums pamazām tuvojās kājstarpei, kā elektroni, neredzami pārvietojoties pa vadiem. Lai arī neredzami, tie tur atrodas, nepārtrauktā kustībā starp televizoru viesistabā, mikseri virtuvē, datoru un galda lampu, saimniecības piederumiem, telefona lādētājiem, putekļu sūcēju, ja tas tajā brīdī ir ieslēgts, uz sadales kasti koridorā, noslēpumainu pelēku kasti ar zibenim līdzīgo dzelteno, visu iznīcinošo, simbolu, kur uzlādēto daļiņu dzīve neizbeidzas. Tieši otrādi – kustība turpinās neizmēramā elektroniskā visuma bezgalīgajās dzīlēs.

Vannas istabā knapi ietilpa tualetes pods, vanna, izlietne, plaukti un veļas mašīna, pat apgriezties bija grūti. Anna bieži radās retorisks jautājums, kamdēļ iekārtojot dzīvokli, viņi izvēlējās vannu nevis dušas kabīni. Būtu vairāk vietas, un lietderīgums tāds pats, vienalga neviens neatceras, kad pēdējo reizi kāds būtu gājis vannā. Taisnība, vannā vieglāk bija nomazgāt bērnus, īpaši, kad piedzima otrais.

Toties, ievietojot dušas kabīni, būtu vairāk vietas, lai žāvētu veļu.

Annai vienmēr vajadzēja atrast tādu pozu, lai kājas būtu izstieptas, taisnas. Īpaši, kad nācās sevi apmierināt bez jebkādas vēlēšanās, tikai tāpēc, ka bija nepieciešams. Intīmajā dzīvē vārds “vajag” uzreiz visu izbojā. Sieviete lūkoja pietupties un ar muguru atspiesties pret sienu, mēģināja sēdēt uz tualetes poda vāka, pat atgulties uz grīdas un piecelt ceļus līdz padusēm. Nekā... vienīgā piemērotā poza bija sēdēt uz vannas malas un kājām atspiesties pret balti noflīzēto sienu. Tad šeit nu vienreiz vanna tiešām bija noderīga, jo uz dušas kabīnes malas nebūtu ērti apsēsties. Ja neskaita bērnu mazgāšanu, tad vannai bija vēl viens pielietojums Annas vēlmēm – iespēja iegulties tajā un pakļauties krītošā ūdens masāžai, novirzot strūklu tieši uz klitoru. Bet pēc tam vajadzēja mazgāt matus, kas guļot vienmēr kļuva slapji un savēlušies un arī skaļās, spēcīgā orgasma elsas šādā pozā Annai parasti bija grūti apslāpēt. Šodienai tas nederēja.

Anna centās neskatīties savā atspulgā – tas izskatījās pretīgs un atstumjošs nelīdzeno flīžu dēļ. Tēlaini runājot, iespējams, tā izskatījās Dantes ellē nokļuvušās dvēseles, kas, lokoties un tinoties vienai ap otru, nespēja atbrīvoties no mocībām un savienoties ar nāvi. Praktiskā lietas puse bija vienkāršāka. Remontējot dzīvokli, Toms bija izvēlējies ļoti labas un kvalitatīvas flīzes. Laikam spāņu. Bet Anna iebilda: kamdēļ vannas istabā likt tik skaistas un dārgas un spīdīgas? Virtuvē, koridorā uz grīdas būtu vēl saprotams, bet te.... Ir jāatzīst, ka arī tagad viņa atteiktos no vīra izvēlētajām flīzēm, bet tikai tāpēc, ka vēlētos dārgākas. Tādas, kuru gandrīz spoguļotajā virsmā varētu redzēt savu atspulgu. Jaunajai sievietei patika redzēt spogulī savu uzbudināto ķermeni. Tas vēl vairāk viņu satrauca un sniedza papildus baudas mirkļus. Vannas istabā spogulis bija virs izlietnes. Labākā gadījumā tur varēja redzēt tikai galvas augšdaļu, ja nepiecelties no vannas malas. Bet pieceļoties būtu jāpalecas, lai redzētu kaut vai krūtis. Un tas gluži nebija tas, kas varētu nostrādāt.

Dzīvoklī tikai vannas istaba bija līdz galam iekārtota. Nopērkot šo trīsistabu dzīvokli Viļņas nomalē, viņi uzreiz nolēma, ka sāks ar vannas istabu, kurai vajadzēja kļūt nevis vienkārši par kaut kādu sanitāro mezglu, bet par istabu, kas būtu līdzvērtīga citām telpām – guļamistabai, virtuvei vai viesistabai. Bet izrādījās ir par maz tikai izlemt - citām istabām neatlika ne līdzekļu, ne gribas – viesistabā lampas vietā joprojām karājās 60 vatu spuldzīte, guļamistabā nebija aizkaru, kurus dažkārt aizvietoja kāds lielāks dvielis vai palags, koridora grīdām trūka trīs flīzes, virtuves vidū bija no ķieģeļiem mūrēta masīva, metru augsta konstrukcija, kura tika projektēta kā bāra letes balsts, bet nespējot atrast galdnieku, kas izveidotu pašu leti, tā arī palika, atgādinot neesošas sētas stabu vai arī apakšējā kaimiņa kamīna skursteni, kurš vēl nekad nebija dūmojis.

Varbūt viņi tur apakšā malku nepērk vai arī nezina, ka viņiem ir kamīns.

Anna mēģināja neskatīties uz sienu. Pirksti kustējās arvien ātrāk, klitors jau bija pārvērties par cietu mitru zirnīti – skaidra pazīme, ka tuvojas izlādēšanās, ka elektroni tūlīt sadursies ar citiem elektroniem, kas novedīs līdz spēcīgam sprādzienam. Galīgā izrāviena uz priekšu zīme. Viņa bija ļoti labi sevi izpētījusi, zināja visādas gudrības, kā labāk sasniegt apmierinājumu. Viena no veiksmīgākajām bija īstajā mirklī pagriezt pirkstu tā, lai klitoram pieskartos zelta laulības gredzena virspuse, kurai gareniski bija izgravēta strīpiņa, un pār to klitoram lēkājot, jūtīgumam palielinājoties, bet uzbudinājumam nemazinoties, sprinta finiša lentīte bija teju, teju ar roku sasniedzama.

Toms jau krietnu pusstundu krāmēja somā drēbes un citas nepieciešamas lietas, lai pēc iespējas ātrāk varētu doties pie vecākiem uz svēku vakariņām. To varētu izdarīt arī ātrāk, bet lielāko daļu laika aizņēma bērnu valdīšana – no sākuma viņi spēlēja paslēpes, tad iesāka viens otru ķert, skraidīja šurpu turpu, skaļi klaigājot un traucējot tēvu.

- Vai varat piesēst un mierīgi atkārtot dziesmu? - Tomas mēģināja uzrunāt bērnus pēc iespējas mierīgāk, bet viņa balss par to neliecināja.

Bērni apstājās un paskatījās uz dziļi elpojošo tēvu.

- Tēti, tēti, kāda ir pirmā rindiņa? - iejautājās Leja, kas parasti bija daudz drošāka savos sešos gados un labi apzinājās, ka ir abu vecāku mīlule.

- Klusa nakts, svēta… - jau mierīgāk norunāja Toms.

- Nevajag tālāk. Mēs zinām, - abi bērni, viens caur otru saukdami, atsāka skraidīšanu no viesistabas uz virtuvi, tur apskrienot apkārt ķieģeļu stabam atpakaļ un ieskrienot guļamistabā atpakaļ uz viesistabu un viss maršruts no jauna.

- Klusa nakts, svēta nakts…

Anna cenšoties nedzirdēt bērnu klaigas, lai gan tas bija gandrīz neiespējami - vai nu vannasistabas durvis bija pārāk plānas vai arī bērnu balsis pārāk skaļas, ar labās rokas īkšķi uzmanīgi pagrieza laulības gredzenu tā, lai gravējuma rieva atrastos virspusē.

* * *

Kā tika radīta “Klusa nakts”, Nijole uzzināja jau bērnībā, mācoties klavierspēli un dziedāšanu. Trīs reizes nedēļā pie viņas nāca mājskolotājs un pirms Ziemassvētkiem uzdeva iemācīties šo dziesmu. Un vēl izstāstīja, kā reiz senos laikos netālu no Zalcburgas, baznīcā sabojājoties ērģelēm, vajadzēja ātri kaut ko sagatavot dievkalpojumam, lai draudze nepaliktu bez mūzikas. Vikārs Jozefs Mors atrada savu pirms pāris gadiem uzrakstītu dzejoli, tad kopā ar ērģelnieku un skolotāju ar jocīgu otro vārdu Ksavers pāris stundu laikā radīja mūziku divām vīru balsīm, ģitārai un korim. Pēc septiņiem gadiem papīrs ar dziesmas tekstu un notīm netīšām tika atrasts, un Tirolu ģimene skandināja to kā tiroliešu tautas dziesmu. Tikai pēc 36 gadiem karaliskā nama kapella tomēr apjautājās Zalcburgā par dziesmu un uzzināja, ka tās īstais komponists vēl ir dzīvs.

Ilgu laiku šīs stāsts Nijolei šķita mīļāks par jebkuru pasaku, ko uz maiņām tēvs vai māte neizteiksmīgi lasīja ikvienu vakaru pirms gulētiešanas. Lai arī cik skaista pasaka, tā tik un tā palika pasaka, toties dziesmas vēsture ikreiz atdzima, to dzirdot vai dziedot. Un vienmēr, atskanot pirmajiem akordiem, mazā meitene iegrima sniegoto Austrijas kalnu un aristokrātisko karaļa namu attēlos kā pasaku karalistē, kur pavisam netīšām tika radīts mazs Ziemassvētku brīnums.

... mūsdienās šo dziesmu skandina visā pasaulē. Tā ir tulkota 300 valodās un dialektos, pastāv 961 aranžējums. Tā tik saskanīgi saplūst ar svētkiem, kas droši var apgalvot, ka Ziemassvētki bez “Klusa nakts” nav īsti Ziemassvētki...

Vīrieša balss pacilājoši noslēdza stāstu un iestājās klusums. Nijole instinktīvi paskatījās uz radio aparātu, tad uz lampiņu pie griestiem, lai pārliecinātos, vai gadījumā nav zudusi elektrība. Tik negaidīti bija gandrīz pēc pusstundu ilgās patīkamās balss atdurties pilnīgā klusumā. Lampiņa dega, tātad elektrība nekur nav zudusi, tamdēļ Nijole sāka gaidīt pirmos dziesmas akordus, bet kļūdījās.

Pēc reklāmas dzirdēsiet, kā “Klusa nakts” dzied zēnu koris. Palieciet kopā ar mums.

Zēnu koris.... Ja vienam vakaram nebūtu par daudz, tad tagad būtu pats atbilstošākais laiks Nijolei dziļi nopūsties. Viens no viņas nepiepildītajiem sapņiem – dzirdēt, kā dēls dzied korī. Tomam bija seši vai septiņi, kad Nijole laikrakstā izlasīja, ka tiek organizēta atlase uz zēnu kori. Tad nevarēja vien sagaidīt vakaru, lai vīram nodotu priecīgo jaunumu, bet diena laikam viņam nebija izdevusies no vieglajām: atgriezās, klusējot apēda sviestmaizi ar desu, nožāvājās. Nijole tomēr saņēma drosmi viņam visu izstāstīt un atpakaļ saņēma dzēlīgumu: “Zēnu koris? Tu gribi, lai mūsu dēls nokļūtu netīrās vīriešu rokās?! Visi tie diriģenti tikai izliekas, ka patīk dziedāšana, lai tikai būtu iespēja pieskarties maziem puikām! Saldi smaida, skatoties viņos, runā pustoņos... vairāk par to i dzirdēt negribu!” Un aizgāja uz guļamistabu, atstājot uz virtuves krēsla savu žaketi. Nijole to pakabināja drēbju skapī, nolaida galvu, nopūtās, minūti pastāvēja, tad lēnām atgriezās uz virtuvi un bēdīga apsēdās uz koka krēsla.

Bēdīga ne tikai par to, ka nevarēs noraust asaras, redzot, kā Toms dzied korī.

Pakabinot žaketi, viņa sajuta citas sievietes smaržu.

Jaunais gads jau tagad! Tikai līdz trīsdesmit pirmajam decembrim sniegotas atlaides līdz pat 75% visos…

Lai arī romāna tēli ir izdomāti un jebkura sakritība ar reāliem cilvēkiem ir nejaušība, stāsta pamatā ir patiesi notikumi.

Visa satura vai tā fragmentu pārpublicēšana iespējama tikai ar autora rakstisku atļauju.

© Māris Martinsons, 2020, visas tiesības aizsargātas