- Ričard, varbūt jau pietiek dzert? - jautājums, kas pilnīgi neko nenozīmē cilvēkam, kurš jau sen bija zaudējis spēju dzirdēt, ko saka apkārtējie. It īpaši - paša sieva.
Vēl jo vairāk - ja jautājumā atskan vārds “varbūt”. Varbūt pietiek, bet varbūt nepietiek. Un tā spēlēties ar vārdiem, cik tik uziet. Kamēr viens no viņiem izmisumā izlektu pa logu, krītot spiegdams spalgā sievietes balsī.
Ričards, tāpat stāvot, iedzēra un atkal ielēja glāzē stipro dziru līdz pašai augšai. Nijole, pati to nemanīdama, jau bija saskaitījusi, cik Ričards ir izdzēris. Ne speciāli, nekādā gadījumā, bet kaut kāda iekšējā sajūta veica izdzerto glāzīšu uzskaiti, kā veikalā pie kasēm - pārslidini preci pāri svītru kodam - pīp. Vīna glāze - pīp. Vēl viena - pīp. Pat neredzot vīru, kas runādamies ar Ernestu paspēja iedzert, Nijole uzreiz saprata, ko nozīmē īss klsuuma brīdis un pieklusināta šķidruma norīšanas skaņa - pīp.
Viņa jau bija gatava atkārtot savu piezīmi, bet pārdomāja.
- Lai dzer, lai piedzeras un nomirst, pats vainīgs - Nicole nodomāja un tur par, domās, steidzīgi pārmeta krustu.
Pirms pāris stundām dzēra sirds zāles, tagad vīnu vai ko stiprāku. Pieaudzis cilvēks galu galā. Turklāt pēc pirmās glāzes vēl būtu kaut neliela iespēja apstāties, tad pēc otrās un vēl jo vairāk trešās, jau par vēlu.
Atmosfēra pie galda nebija no jaukākajām. Ričards zibeņoja ar Nijoli, Anna vēl aizvien nespēja samierināties ar Toma nodevību, kurš, viņai nezinot, saorganizējis šo svētku vakaru bez bērniem un uzaicinot ģimenes svētku galdam pievienoties Karoli, Elvīra visu laiku mīklaini smīnēja un ik pa brīdim sevi valdīja, nepasakot ko nepiedienīgu un neiederīgu šai situācijai, Karolis… kāda starpība…
Pēc tēvreizes tradicionāli visi dalījās ar dievmaizīti. No sākuma, protams ,namatēvs pasniedza savu gabaliņu Nijolei un, cik iespējams, mīļi novēlēja priecīgus Ziemassvētkus. Tikai centās neskatīties savai sievai acīs. Skatiens klejoja no dievmaizītes uz Tomu, tad gaļas salātiem un pīrādziņiem, pāri sulas krūkai atpakaļ uz dievmaizīti, lai tikai neredzētu Nijoles seju un nepateiktu kaut ko pavisam nevietā. Pāris reizes jau tā Ričardam bija noticis, pēc kā vajadzēja ilgi paciest sievas nicinājumu. Pirmā reize bija apglabājot Nijoles mammu. Ričards, mazliet par daudz iedzēris, līdzjūtības vietā pateica “paldies Dievam”. Otrā reize… Par otro reizi viņi bija vienojušies nekad pat nepieminēt.
Nijole pasniedza Ričardam savu dievmaizīti, no kuras viņš, nesagaidījis novēlējumu un pat nepaskatījies uz sievu, nolauza gabaliņu, un it kā nekas nebūtu noticis, sāka dalīties ar savu dievmaizīti, no sākuma Tomam, tad Annai, tad Elvīrai. Līdz Karolim viņš nevarēja aizsniegties, tāpēc tikai pasmaidīja un kaut ko nomurmināja viņa virzienā.
Visi apsēdās, cenšoties pēc iespējas klusāk stumdīt krēslus, un sākās ēdienu padošana, dzērienu liešana, trauku šķindināšana, dakšiņu švīkāšana u.t.t.
- Cik labi izskatās biešu salāti, - noteica Karolis, pasniedzot pāri galdam Nijolei bļodu, sev neuzliekot nemaz.
- Ņemiet, ņemiet, noteikti vajag visu pagaršot. Lai būtu divpadsmit, - vecā sieviete noteica pavēlnieciskā saimnieces tonī, pēc kura Karolis, kautrīgi smaidot, uzlika sev biešu salātu devu un tikai pēc tam Nijole paņēma no viņa bļodu, lai piedāvātu citiem.
Biešu salāti tumšu asiņu krāsā.
Seši cilvēki pie viena galda, kurš kuram blakus, kurš kuram pretīm. Vajag paēst, vajag tos divpadsmit ēdienus paspēt ieēst vai vismaz nogaršot. Kad cilvēki ir izsalkuši, nav laika un vēlēšanās būt īpaši pieklājīgam. No sākuma paēst un tad.
Kas tad?
Neviens no istabā esošajiem nedzirdēja, kā aizcirtās slazds, kurā nu viņi visi bija iekšā kopā, pat nezinot to. Ne burtiski, bet metaforiski - slazds, krātiņš, būris, kamera, palāta, kaps.
Kas gan cits ja ne Liktenis bija lēmis viņiem būt šeit. Ne tikai tāpēc, ka tā pieņemts vai arī, ka tā mēdz būt. Nē. Bija pienācis laiks atklāt patiesību, kas dažādā veidā skāra ikkatru pie svētku galda.
Naktī, kad pat dzīvnieki sāk runāt, sāpēm, netaisnībai, vistumšākiem grēkiem bija jāsaka savs vārds.
24. decembra vakars. 21.28.
Klusa nakts, svēta nakts…
Priecīgus, gaišus un mīļus svētkus.
1 daļas beigas.
Comments