13. nodaļa

„Mūsu tēvs debesīs,…“, pārmetuši krustu, viņi klusās balsīs sāka skandēt lūgšanu.

Apkārt galdam visi bija sastājušies saskaņā ar šīs mājas tradīcijām - vienā pusē Nijole, pa labi no viņas Toms, kreisajā pusē Anna, galda pretējā pusē mājas saimnieks Ričards, viņam blakus šī vakara ciemiņi - Elvīra un Karolis. Karolis likās izstarojam jaunības enerģiju, gaišie, mazliet spīdīgie mati bija rūpīgi saķemmēti, acīmredzot pateicoties kādai īpašai matu želejai. Un lūpas, kas gandrīz čukstot veidoja lūgšanas vārdus, izskatījās sārtākas nekā patiesībā varētu būt. Viņš bija to vīriešu tips, kas ārēji nekad nekļūst vecāks, vienmēr izskatatoties daudz jaunākam par saviem gadiem, kamēr, visu apkārtējo izbrīnas pavadīts, nomirst nenovecojis astoņdesmit gadu vecumā.

Ričards viesus pie galda vienmēr sēdināja pēc iepriekš sagatavota plāna. Katru reizi atšķirīga. Īpašās dienas rītā viņš staigāja turpu šurpu pa viesistabu, skatoties gan pa labi, gan pa kreisi. No malas tas nebūt neizskatījās kā stratēģisks vietu iedalīšanas plāna radīšanas proces, bet gan bezjēdzīga un bezmērķīga vazāšanās bez kāda rezultāta. Pāris reizes Nijole bija viņam aizrādījusi, ka staigāšana pati par sevi varbūt nav slikta nodarbe, bet visu laiku graužot cepumus, ņemot tos no kabatas un atstājot drupačas uz grīdas, gan būtu aizrādījuma vērta. Uz to Ričards piedāvāja atcelt viesības un likt viņu mierā, ja jau tādi sīkumi šajā nozīmīgajā brīdī vecajai sievietei svarīgāki. Vecajai tāpēc, ka Ričardam sen bija zudušas atmiņas, un viņam likās, ka Nijole jau no laika gala bija veca, visu laiku tāda pati kā tagad.

Ja tomēr viesības netika atceltas un sieva saprata savu vietu, Ričards, lepni izgāzis krūtis kā karavadonis, kā stratēģis, kas, zinot kādus tikai viņam saprotamus iemeslus, mainīja gan krēslu izvietojumu ap galdu, gan cilvēku sēdēšanas vietas. Šoreiz viņa plāns bija salīdzinoši vienkāršs - ciemiņi viņa pusē, radinieki pie sievas sāniem. Bet lielākos ģimenes svētkos, viņaprāt, labākais veids bija sēdināt visus pie galda pēc radniecības principa - pie sevis pašus tuvākos un tā tālāk. Reizēm vinš izmantoja alfabētu - visi bija sēdināmi pēc vārda pirmā burta. Bet viena lieta nekad nemainījās - viņš un Nijole sēdēja viens otram pretim. Ne tāpēc, ka vecajam vīram ļoti gribējās viņu redzēt sev pretī, nē. Viņš ļoti negribēja Nijoli just pie saviem sāniem. Vēl, nedod Dievs, liecoties pēc kāda ēdiena vai padodot to pretim sēdošam ciemiņam, viņa ar savu roku vai plecu pieskartos Ričardam.

Vienreiz atbraukusi ciemos bija Nijoles māsīca no Gdaņskas ar saviem bērniem, tad jau gan Toms un Anna bija spiesti sēdēt gandrīz galda galā, jo, protams, tikai poliski runājošie radinieki bija daudz tuvāki nekā pašas dēls ar vedeklu. Bet tas gan bija samērā sen. Tagad jebkuru svētku sakarā viņa sūtīja Nijolei banālu apsveikuma kartīti un viemēr ne īstajos svētkos. Kaut vai šodien - Ričards nākdams no tirgus, izņēma no pastkastītes apsveikumu. Pirmkārt, tas nez kāpēc bija violetā krāsā izkrāsots dīvains lieldienu zaķis, otrakārt, šogad Nijole jau kādus septiņus tādus bija saņēmusi un, treškārt, visur māsīca sauca Nijoli par mammu. Laikam jau bija brīdis uzrakstīt ārstējošiem ārstiem uz klīniku, lai pievērstu vairāk uzmanības šai pacientei.

Mazākos svētkos, piemēram, šajā Ziemassvētku vakarā bija pat ļoti mājīgi, ja sēdēja viens otram pretīm radinieki un ciemiņi. Bet lielākos svētkos bija samērā dīvaini: vienā galda pusē sēž trīs, četri radinieki, bet pretējā desmit vai vairāk paziņu un draugu Ričardam katrā pusē. Pilnīgs idiotisms, bet tradīcija. Un tradīcijas vajag cienīt.

Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība.

Ja par pārējo Annai nebija nekādu šaubu vai pārdomu, tad viemēr lūgšanā izrunājot šos vārdus, viņa aizdomājās. Aicināt Kristu un vienlaicīgi lūgt, lai atnāk viņa valstība, kas jau bērnībā mazo meiteni iedzina bijībā un, kāpēc vajadzētu lūgt pasaules beigas vai citādi skaidrojamo mūžību jau tagad, viņai mazai esot, dzīvi neredzējušai.

Annas vecāki bija ļoti reliģiozi, nekad atklāti neizrādīja savas jūtas ne tik pret bērniem, bet arī viens pret otru. No bērnības nebija nevienas atmiņas, kurās vecāki kaut ar glāstu izrādītu maigumu vai kaut noskūpstīgu uz vaiga. Jau no bērnības mazajai meitenei vajadzēja apslāpēt sava ķermeņa dziņas un pavisam nereliģiozas fantāzijas, kas viņu dzina kaunā un mocīja neziņā. Jo vairāk no viņas tika prasīta pakļaušanās, jo vairāk domas un dziņas traucās izlauzties no smacīgās un stīvās ģimenes pasaules. Augot vainas un grēka apziņai, aizvien dziļāka izveidojās aiza starp to, ko vēl nenobriedusī meitene juta un to, ko vajadzētu just.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.

Ja šo lūgšanu runāt nedomājot, bez šaubām radās iekšējā sajūta un neradās nekādu jautājumu par pateikto vārdu jēgu. Tikai gadiem ejot, Anna sāka aizdomāties, ieklausīties un iedziļināties vārdos, radot savu pasauli un skaidrojumu, kur ikkatrs vārds bija kādas domas, atziņas vai noslēpuma nesējs, iespējams, attālinot to no iestāvējušo katolisko skaidrojumu kanoniem.

Vārds pa vārdam lūgšana neglābjami tuvojās nobeigumam. Varbūt tāpēc gan Ričards, gan viņa iespaidā pārējie, sāka runāt aizvien ātrak.

Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Anna pacēla acis. Līdz šim viņa savā priekšā redzēja galda visū esošo sveci, kuras liesma pie katra vārda sakustējās, mēģinot atrauties no dakts un pacelties gaisā. Ko cilvēki domā šo sakot, ko jūt? Vai patiešām pietiek izrunāt tikai šo vienu teikumu, un tev būs piedots, neatkarīgi no tā, cik tu esi grēkojis, cik sāpju un ciešanu sagādājis. Kādreiz Annai likās, ka pēc šiem vārdiem vajadzētu apklust. Klusumā tos izprast un ar visu savu būtību apzināties, cik tas ir svarīgi tieši šajā brīdī. Ja patiešām kāda augstāka vara to dzird, lai patiesa nožēla un vēlēšanās būt labākam ir tā, kas maina cilvēku. Ne tikai šajā brīdī, bet vispār.


No šī brīža.


Un vienmēr.


Un tas klusuma brīdis būtu kā zīme, ka cilvēks patiešām nožēlo, patiešām vēlas kļūt labāks, klusuma brīdis saziņai ar Dievu.

Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī no ļauna.

Annas lūpas mehāniski veidoja nedzirdamos vārdus, bet domas bija apstājušās uzreiz pēc vārdiem par piedošanu.

Āmen.


Lai arī romāna tēli ir izdomāti un jebkura sakritība ar reāliem cilvēkiem ir nejaušība, stāsta pamatā ir patiesi notikumi.

Visa satura vai tā fragmentu pārpublicēšana iespējama tikai ar autora rakstisku atļauju.

© Māris Martinsons, 2020, visas tiesības aizsargātas