12. nodaļa

Garie grāmatplaukti lepojās ar klasiskā literatūras neskaitāmām tirāžām. Grāmata pie grāmatas, vienāda augstuma, sakārtotas pēc līdzīgām muguriņām. Ne pirmo reizi Anna to visu pētīja, zinot, ka šajā istabā gadiem nekas nav mainījies un nekas arī nemainīsies. Citos apstākļos šo telpu varētu nosaukt par bibliotēku vai kabinetu, bet šajās mājās tā drīzāk izskatījās pēc grāmatu kapsētas. Grāmata pie grāmatas, sen vai nekad nelasītas, neatvērtas. Gadiem glabājot stāstus aizmirstībai kā vienkāršs interjera elements, kā telpiska fototapete vai imitācija teātra dekorācijā. Bez dvēseles un atbalss cilvēku sirdīs pēc izlasītas nodaļas. Divkāršs nāves smagums iegūlies plauktos - mirušu rakstnieku mirušās grāmatas.

Anna bija saērcināta, dusmīga vai drīzāk nikna, un tādas bija viņas domas par šo telpu un grāmatām, kas sen jau gozējās neaizsniedzamajos mūžības gaišajos staros.

Jaunajai sievietei nebija ne mazākās vēlēšanās tālāk piedalīties ģimenes svētkos, ja šo farsu vispār varētu tā nosaukt. Dzirdēja vien balsis, netīšām kļūstot gluži kā par radio lugas klausītāju, turklāt zinot, kā izskatās tās personāži. Protams, īstā radio lugā viss ir daudz rūpīgāk apdomāts, pievienoti dažādi trokšņi un troksnīši - sākot ar soļiem, krēslu stumšanu un durvju virināšanu, viļņu šļakstiem un beidzot arī meža šalkām, lai radītu stāsta atmosfēru, iekrāsojot noskaņu.

Vīriešu balsis, sieviešu balsis. Pamīšus, viena pēc otras, ar nelielām pauzēm.

Toma balss bija enerģiska, pat pārāk, it kā viņš būtu ne tikai šo māju saimnieks, ģimenes galva, bet tieši viņš būtu cilvēcei dāvājis šos ikgadējos svētkus. Viņa noskaņa kļuva aizvien labāka un balss skanēja kā ziemassvētku zvaniņi kādā muzikālā skaņdarbā.

- Nāc iekšā, iepazīsties. Mana mamma.


- Labvakar. Karolis.


- Nu, nestāvi tak durvīs.

Šajā radio ludziņā parādījās jauns tēls. Un uzreiz skaļi piesaka sevi, nosaucot savu vārdu un visiem ir skaidrs, kas viņš tāds par putnu. Karolis. Vienkārši Karolis. Pagaidām. No šī brīža vajadzētu daudz uzmanīgāk klausīties, lai nepalaistu garām ne mazāko norādi un mājienu par Karoli. Kas tas Karolis, kāpēc Karolis? Tāda jau ir tā radio izrāžu specifika.

Par putnu tas vienkārši bija tāds teiciens. Skaidrs, ka Karolis nebija putns, bet jauns vīrietis, citādi viņš būtu ielidojis pa logu, pirms tam ar knābīti pieklauvējis, nevis vēl aizvien stāvētu priekšnamā starp durvīm.

- Mūsu ģimenes draugs.

Mūsu ģimenes? - aizdomājās Anna.

Tā laikam tiek veidota dramaturģija, runājot citu vietā. Šajā gadījumā Karolis izrādās bija kaut kādā veidā saistīts arī ar Annu, nevis tikai ar Tomu. Mūsu ģimenes… tad varbūt tas attiecās arī uz bērniem, mīļie Kajs un Leja, šis mūsu ģimenes draugs, sauciet viņu par Karoļonkuli.

Anna juta, kā kaklā pamazām sāka celties nelabums. Pēdējo reizi viņu līdzīga sajūta pārņēma pirms pusgada, esot slimnīcā uz kuņģa pārbaudi, sāniski guļot uz procedūru galda. Tikai šoreiz nelabums tuvojās bez aukstās un slidenās gumijas caurules rīšanas palīdzības. Labi, ka viņa šodien vēl nebija ēdusi, gatavojoties vakara svētku mielastam.

- Viņa ģimene nepaspēja atgriezties no ceļojuma, tāpēc uzaicināju nosvinēt svētkus kopā ar mums. Neatstāsim taču šādā naktī jauku cilvēku vienu uz ielas.

Ja Anna varētu, viņa skaļi iekliegtos. No sākuma izvemtos un tad. Tik sāpīgi viņu aizskāra nepatiesība un meli. Karoļa ģimene nebija nekādā ceļojumā.

Karolim nebija ģimenes.

- Bez šaubām, savādāk pat nevarētu būt, - Nijoles balss skanēja norūpējusies.


- Es neesmu atnācis tukšām rokām. Uz galda nedrīkstētu pietrūkt ēdiena. Jābūt divpadsmit.


- Interesanti, interesanti.


- Nijole, Tev tikai ēdiens galvā? Lai cilvēks ienāk iekšā no sākuma, - tā bija Ričarda balss, kas jau kādu brīdi nebija dzirdēta. Neuzmanīgākam klausītājam varētu likties, ka šis tēls bija pazudis vai aizmidzis. Tad, kad cilvēkus neredzi, nevari zināt, vai viņi vispār vēl ir tuvumā. Tas īpaši ir svarīgi, lai saprastu, kuri ir galvenie, kuri ir mazāk svarīgi, kā piemēram Elvīra. Viņa noteikti kaut kur stāvēja un uz visu nolūkojās ar savu stīvo ķirzakas skatienu, ko varētu just pat caur nesošajām mājas sienām.

- Šeit brīnišķīgi smaržo!


- Ai, Karoli, jau divas dienas tikai cepu un vāru, cepu un vāru. Gribās kaut reizi gadā tā riktīgi pa virtuvi padarboties. Kaut arī nav jau tik viegli ilgi nostāvēt kājās, - Nijoles balss bija pārāk saldena. - Vakar pat tēvs neizturēja un atnāca palīdzēt. Parastā dienā ar pātagu neaizdzīsi viņu, ja nu tikai paēst. Kad viss ir nolikts uz galda.


- Vienkārši negribās traucēt. Es pats zinu, kā tas ir. Kad kāds visu laiku maisās pa kājām.

Ja būtu iespējams, Anna izslēgtu šo translāciju un radioaparātu izmestu pa logu. Vai arī jebkuru citu ierīci, kas raidītu šīs nedabiskās skaņas. Bija pārāk šķebinoši to visu dzirdēt. Protams, ja Anna būtu apprecējusies ar kādu citu, nevis Tomu, tad būtu jāklausās cita programma, dažādu cilvēku savstarpēja vārdu apmaiņa, kas īstenībā ne tikai neatklāj neko patiesu par viņiem, bet neglābjami attālina saprašanās un ticamības brīdi, kas būtu vajadzīgs jebkāda līdzpārdzīvojuma vai līdzsaprašanas sasniegšanai.

Anna instinktīvi mēģināja noņemt laulību gredzenu, bet pirkstiem nekādi neizdevās aizķerties aiz gravējuma lai to būtu iespējams izdarīt.

- Tu to par mani teici? - izrādi turpināja nepatīkama sievietes balss.


- Par ko tad citu? Vakar tu mani trīs reizes traucēji, - mazliet čerkstošā balsī atbildēja vīrietis.


- Man vajadzēja ūdens glāzi, - noskanēja lakonisks paskaidrojums, kā remarka, ko raksta lapas malā, lai zinātu kādā intonācijā jāsaka tas vai cits teikums.


- Bet pārējās divas?


- Pats sauci, lai parādu, kur ir sāls.


- Jā, saucu. Kā savādāk man atrast sāli, ja viss ir nez kur noslēpts?


- Jau desmit gadus sāls atrodas tajā pašā vietā, otrajā plauktā pie plīts. Kamēr mēs šeit dzīvojam, un tas nav kādi pāris gadu desmiti, sāls tikai trīs reizes ir bijusi pārlikta citur. Pirmo reizi, kad mēs taisījām remontu pēc Toma dzimšanas, tad nedēļu sāls bija uz galda, pašā vidū, lai tu no jebkuras vietas tu to redzētu un neuzmākots man ar saviem jautājumiem. Otrajā reizē, kad mainījām grīdas segumu, es to noliku uz palodzes. Trešajā reizē…

Sievietes balss, vīrīeša balss, sievietes… varētu likties, ka telpā ir tikai viņi. Sadzīviska saruna, bez jelkādas jēgas pašiem, kur nu vēl cilvēkiem, ja tādi būtu tajā telpā un to visu dzirdētu.

Un kāpēc tik daudz vārdu tērēt par sāli?

Gredzens visu laiku atdūrās pret platāko pirksta daļu. Anna saslapināja pirkstu un mēģināja vēlreiz. Nez kāpēc laulību gredzenus taisa vienu izmēru mazākus. Droši vien tam, lai cilvēkam nebūtu iespēja to noņemt, ja pēkšņi rastos vēlēšanās kaut ko mainīt savā sačakarētajā dzīvē. “Kamēr nāve mūs šķirs…” - kāzu ceremonijā šie vārdi Annai skanēja kā spriedums nevis divu mīlošu cilvēku bezgalīgā vēlēšanās būt kopā mūžīgi. Tik daudz vīru ar laulības gredzenu pirkstā glāsta citas sievietes augumu vai arī sieviete ar dimantiem klātu, vīra dāvinātu gredzenu pirkstā, kaislīgi atdodas citam vīrietim.

Tikmēr radio izrādes darbība pārcēlās uz virtuvi, par ko liecināja tas, ka balsis kļuva klusākas.


Attālinājās.


- Apskaties, kādus Ziemassvētku cepumiņus Karolis atnesis. Laikam pats cepi, - ar liekulīgu apbrīnu izdvesa sievietes balss.


- Nē, pa ceļas veikalā nopirku, - noskanēja atzīšanās mundrā un patīkami maigā balsī.


- Bet Karolim patīk gatavot. Viņam pat ir savs restorāns.


- Restorāns? - bija pienācis brīdis izdzirdēt vecīgu, čerkstošu vīrieša balsi. Dīvaini, ka Ričarda balss ļoti bieži nevis skanēja, bet čerkstēja, neatkarīgi no garastāvokļa vai situācijas - vienādi tā skanēja gan lamājoties, neapmierināti burkšķot vai mēģinot atstāt par sevi labu iespaidu.


- Jā, man ir. Bet mēs tur parastus ēdienus netaisām. Mēs neesam vienkārši ēstuve vai barošanas iestāde. Mūsu mārrutki…


- Ričard, kur ir tavs galerts?


- Galertu ēdīsim tikai rīt, šovakar…


- Bet kur tas ir?


- Kā?! Tu to neienesi iekšā?


- Es domāju, ka tu no rīta ienesi.


- Paga, paga. Tātad, es…


- Mamma, es atnesīšu. Saki, no kurienes.


- Nē, es pati.


- Es tev palīdzēšu, - pilnīgi negaidīti atskanēja Elvīras balss.

Beidzot Annai izdevās noņemt gredzenu. Skaists zelta gredzens ar trim iegravētām strīpiņām un simbolisku ierakstu iekšpusē. “ Mūsu…”. Pirmais un vienīgais vārds, ko vēl varēja izlasīt, jo pārējie bija izdzisuši. Kādi tie varēja būt, ko tie varēja izteikt? Pirms kāzām viņi ar Tomu bija sagatavojuši viens otram pārsteigumu, kādu svarīgu novēlējumu. Tad kaut kas vēl varēja būt “mūsu “…


- Jūs galertu pats taisāt?


- O, jā. Labākie kulināri, ginekologi un tērpu mākslinieki pasaulē ir vīrieši.


- Ginekologi arī? - mazliet izbrīnīti ieskanējās Karoļa balss.


- Vai tad es tā teicu?

Un pēkšņi ieskanējās Ričarda smiekli, it kā kāds kaimiņos urbtu ar neasu urbi caurumu sienā.


- Nezinu, varbūt man tā izklausījās…


- Varbūt… Bet galertu es patiešām pats taisu. Reizi gadā.

Ričarda dzīvē tas patiešām bija nozīmīgs notikums. Varbūt pats nozīmīgākais, ja neskaita mistisku notikumu gadadienas, kuras tikai viņš varēja pēkšņi atcerēties un tāpēc svinēt, piedzeroties līdz rāpošanai un aizmigšanai uz priekšnama tepiķīša.

No pat rīta viņš nepacietīgi gaidīja, kamēr Nijole beigs ēst savas brokastis, kas likās speciāli sagatavotas no daudz dažādiem ēdieniem. No sākuma kafija, maziem malkiem, lai izgaršotu, pēc tam divas sviestmaizes ar kotletēm, ja tādas iepriekšējās dienās tika ceptas, un marinētiem gurķīšiem uz katras. Un, jā, noteikti brūkleņu ievārījums. Pāris karotes pāri tiem. Tad mazs gabaliņš baltās maizes ar medu, tad biezpiens ar ķiplokiem un plānās… tāpat jau skaidrs, ka tika nekaunīgi stiepts laiks un tas tika darīts, lai pēc iespējas ilgāk Ričards nevarētu sākt savu gada svarīgāko ēdiena gatavošanu.

Pēc tam vajadzēja vismaz divas stundas, lai saprastu, kas kur ir noslēpts, jo citādāk to nosaukt nevarēja. Vecā ragana noteikti speciāli saslēpa lauru lapas un ķiplokus, sīpolus un sāli dažādās grūti atrodamās vietās, lai Ričards nevarētu savu galertu pagatavot un tad gan visu atlikušo dzīvi būtu par ko viņu kaunināt un viņam pārmest. Varētu jau ļoti saņemties un pajautāt Nijolei, kur kas ir, bet pēc viņas atbildes pazustu ne tikai vēlēšanās ko darīt, bet vispār dzīvot.

Beigu beigās salicis visu vajadzīgo pārskatāmi uz galda, Ričards ķērās klāt gaļai. Milzīgā katlā aukstā ūdenī ielika nomazgātas cūku kājas, tad lielopu gaļu ar kauliem, cūkas stilbu, divas cūku ausis un kaudzi ar vistas spārniņiem. Visu aplējis ar aukstu ūdeni, viņš aizdedzināja plīts degli. Tā nebija vienkārša, sadzīviska plīts ieslēgšana. Nē, tas vairāk līdzinājās olimpiskās uguns aizdegšanai, tikai šajās mājās tas notika biežāk, ar tādu svinīgu apņēmību un aizkustinājumu Ričards to darīja. Tālāk sekoja gaidīšana, lai noņemtu putas. Arī svarīga procesa daļa, nepalaistu garām pirmo burbuli, pirmo putu. Paspēt to paredzēt un jau laicīgi būt klāt ar putu noņemamo karoti. Tas nebija viegli, visu laiku likā,s ka tūlīt, tūlīt būs tas burbulis, pēc kura Ričards parasti saskaitīja līdz astoņi un tad jau nekas nespēja viņu apturēt, no katla uz izlietni un atpakaļ, reaktīvā ātrumā. Bez šaubām, ka pa ceļam puse izlija uz grīdas, bet īstam pavāram tas bija piedodami, pāris reizes ar čību pāršļūkt pāri un tad jau kādreiz izžūs.

Sagaidījis līdz vārīšanās kļūs vienmērīga, Ričards uzlika vāku un pār viņu nolaidās pārliecība, ka izdosies. No šī brīža sākās ļoti atbildīgs, piecu stundu ilgs process.


- Tad vēl jāiemet sīpoli, lauru lapas, pētersīļu sakne, ķiploki, ik pēc piecpadsmit minūtēm varbūt vēl kaut ko, pēc izjūtām. Un tā piecas stundas, kuru laikā mani vispār nedrīkst traucēt. Tās ir gada dārgākas stundas - es vāru galertu.

Atskanēja vīriešu smiekli, bet kaimiņš laikam bija metis mieru trulai urbšanai.

- Un pēc tam gan visu laiku jāuztraucās, vai sacietēs. Ik pēc desmit minūtēm eju un pārbaudu, kaut gan zinu, ka būs stingrs. Bet tas nemiers, tā neziņa vienmēr. Kā pirmo reizi.


- Man ar krēmiem bieži tāpat gadās. Bet es esmu vienmēr esmu mierīgs un pārliecināts. No tā brīža, ka paņemu recepti, pilnībā paļaujos uz to. Un, ja nu pēkšņi kas, var taču pielikt želatīnu.

Annai bija dīvaini pusstundu klausīties tik detalizētu sarunu par kulinārijas tēmu, ko aizrautīgi risināja vīrieši.


- Mans tēvs nekad netaisa pēc receptes.


- Jā, svarīgi ir izjust. No malas var šķist, ka tā piecas stundas es nedaru pilnīgi neko, bet īstenībā… Ja tā var izteikties, visu šo laiku manas domas ir nevis manā prātā, bet tajā katlā. Pat liekot iekšā vienu pēc otras lauru lapas, es ar tām aprunājos, novēlu, lai tās galertam atdod to labāko no sevis. Man ir ko teikt katrai ķiploka daiviņai…


- Nopietni?


- Nu nē tak. Noticēji?! Eu, Tom, tavs draugs noticēja! Ha-ha. Kā ar noticēt tādām muļķībām?


- Sacietējis. Bet tā uztraucies, - atskanēja Nijoles balss. Un kļuva skaidrs, ka abas sievietes ir atgriezušās. Vai vismaz viena no viņām.

Tomēr sieviešu balss radio izrādē to padara krāšņāku. Un pat nav svarīgi, vai tās ir patīkamas vai ne. Tikai vīriešu balsis vairāk piestāvētu sporta tēmas uzvedumiem vai vēsturiskos lasījumos. Vai arī sarunās par makšķerēšanu vai mašīnām. Tikai ne Ziemassvētku vakarā.

- Nevis sacietējis, bet sasalis.


- Nav jau tik auksts ārā. Ledusskapī aukstāks.


- Reiz mūsu restorānā pasūtīja mango krēmu ar zemenēm…


- Tom, kur ir Anna?


- Tagad jau daudz kur liek klāt zemenes.


- Bet tas bija februāris.


- Kur ir Anna, dēliņ?

Anna uzstūma gredzenu pirkstā, nedomājot sakārtoja matus, un, ielūkojusies tumšā loga atspulgā, devās uz virtuvi.

Aiz loga sniga sniegs.


Lai arī romāna tēli ir izdomāti un jebkura sakritība ar reāliem cilvēkiem ir nejaušība, stāsta pamatā ir patiesi notikumi.

Visa satura vai tā fragmentu pārpublicēšana iespējama tikai ar autora rakstisku atļauju.

© Māris Martinsons, 2020, visas tiesības aizsargātas