- Tu šodien tāda dīvaina. Jau no paša rīta. Mēs taču jau sen bijām vienojušies Ziemassvētku vakarā pabūt pie maniem vecākiem.
- Mēs daudz ko bijām vienojušies.
Toms ar Annu sarunājās, stāvot koridora galā, no kura labi bija redzama virtuve. Anna kaut uz brīdi gribēja pabūt viena, paslēpties uz minūti kādā istabā, bet vīrs viņu apstādināja.
Šajās mājās Anna nekad nevarēja sev atrast vietu, pat svētku laikā. Šodien Nijole no visas sirds centās izvairīties ar viņu sasveicināties. Varbūt arī netīšām, varbūt iesākumā viņa gribēja samīļot Kaju un Leju. Tad mātes un dēla apkampšanās. Nijole itin kā speciāli ilgi viņu bija apķērusi. Anna skaidri redzēja, cik nepatīkamas Tomam bija mammas rokas. Ne reizi vien viņš stāstījis par savu bērnību un vienmēr pieminēja mammas rokas. Teica, tās vienmēr bijušas siltas un miklas. Un tad vēl tā svešā sieviete, kas neizskatījās ne mīļa, ne sirsnīga. Elvīra. Vārdu savu pateica, bet kas viņa tāda un kāpēc ģimenes svinībās piedalās svešs cilvēks, neviens nepaskaidroja. Varbūt kaimiņiene vai kāda paziņa palīdz gatavoties. Varbūt visu padarīs un pazudīs? Būtu labi. Anna nejuta nekādu vēlēšanos klausīties sveša cilvēka stāstījumos, kad jau tā pat bija grūti jebko pateikt Nijolei un Ričardam. Bet varbūt tieši otrādi - nepazīstamās sievietes klātbūtne varētu mazināt saspringumu. Ja tāds būs.
Būs.
- Es tagad runāju par Ziemassvētkiem, - Toms neatlaidās, centās kaut mazliet mainīt sievas attieksmi. - Tu taču pazīsti manus vecākus. Viņi gatavojas, gaida. Ne tik daudz viņu dzīvē ir svētku.
- Nedomāju, ka tava mamma ļoti priecājas mani redzēdama. Kas tā par sievieti?
- Nezinu.
- Man pretīgi skatīties, kā tava mamma siekalojas ap mūsu bērniem. Kaut kāds pārspīlēts mīļums. Viņa taču nekad nav viņus mīlējusi.
Kajus, lēkādams ap Nijoles krēslu, prašņāja:
- Vecomamm, kur tavas brilles?
- Kam tev brilles? Tev tak’ acis ir veselas.
- Kad bijām te iepriekšējo reizi, zem skapja ieripoja bumbiņa. Gribu paskatīties, vai tur vēl ir.
Nijole smagi elpojot piecēlās no krēsla un, turēdamies pie staiguļa, lēnām aizslāja līdz atvilknēm.
- Tūlīt iedošu.
- Brilles? Tu dosi man brilles?
- Bumbiņu. Slaucīju grīdu un tā izripoja.
- Viņai mūsu bērni ir mīļi tikai svētkos, - Anna turpināja. – Vai viņa kaut reizi ir piekritusi viņus pieskatīt? Pat ne tad, kad Leja slimoja un mums vajadzēja meklēt kādu citu cilvēku.
Bērni riņķoja ap vecomammu, mēģinot uzminēt, kurā rokā viņai bumbiņa. Kajus rādīja uz labo, māsa uz kreiso roku, un abi gaidīja, kurš būs uzminējis.
- Atceries tikai to, kas slikts.
Abās Nijoles atvērtajās plaukstās bija pa bumbiņai. Bērni reizē iespiedzās:
- Es uzminēju! Es uzminēju!
Nijole no kabatas izvilka pa konfektei.
- Un tagad iebaro viņus ar saldumiem. Slepus, lai mēs neredzētu. Grib pieradināt kā tādus kucēnus. Un kur viņu suns? Ceru, ka labi ieslēguši to zvēru.
- Anna, viss tev šeit slikti. Pat manu vecāku suns – zvērs. Nez kāpēc senāk tev te patika. Atceros, ka, pirmo reizi šeit ienākot, tu teici, ka esi iekļuvusi tādā kā romānā.
- Es tā teicu?
- Vārds vārdā. Un nekas te nav mainījies.
- Visticamāk, es esmu mainījusies. Bet kad tu esi blakus, man ir labāk. Varbūt vienmēr esmu jutusies labi te tikai tad, kad esi bijis blakām.
- Jau labāk. Es esmu ar tevi. Redzi, kā bērniem patīk? Viņiem te – otrās mājas. Tikai šovakar. Pacieties. Bērnu dēļ.
Pēc šiem vārdiem Toms, tā dodot zīmi, ka šī saruna ir beigusies, devās pie Nijoles, Kaja un Lejas. Divējādu sajūtu šaustīta, Anna palika viena. Bija patīkami vērot bērnus, kas te spēlējas ap vecomāti, te lēkājot, viens otru pārtraucot ar dažnedažādām pļāpām un jokiem. Nepazīstot Nijoli, varētu domāt, ka tur sēž pasaku vecmāmiņa un ikviens viņas vārds rada bezgalīgu prieku. Protams, arī saldumi, kurus viņa slepus dala.
- Neizskatās, ka tu priecātos.
- Ričard! – salecoties izsaucās Anna. – Izbiedēji!
- Gribēju tev piedāvāt iedzert.
- Pirmajai?
- Nē, pirmais biju es. Tad kā būs?
- Es neko negribu...
Tā nebija patiesība. Anna ļoti gribēja, tikai pavisam citas lietas – gribēja būt kopā ar ģimeni tālu projām no šīm mājām, vislabāk kaut kur Parīzē vai Vīnē, kur cilvēki vienmēr izskatās priecīgāki un svētki svinīgāki, kur jaunais gads vienmēr šķiet daudzsološāks, krāsaināks un skaļāks. Anna vienmēr apskauda ģimenes, kas spēja sakārtot visas lietas un uzreiz pēc Ziemassvētkiem izbraukt uz nedēļu un atgriezties jau nākamajā gadā. Pāris reizes izdevās Tomu pierunāt tā arī izdarīt, bet ikdienas rūpju un aizņemtības dēļ viņi attapās tikai Ziemassvētku priekšvakarā, un tad izlikās, ka mājās palikt ir labāk un jau atkal svinēja kā vienmēr.
Bet tieši šajā acumirklī un šajās mājās Anna tiešām neko negribēja.
- Sievietes vienmēr kaut ko grib.
- Nemaz nesāc.
Iekārtojies uz grīdas, Toms ļāva dēlam nokosties no savas kofektes, ko viņam, mīļi smaidot bija iedevusi Nijole, pēc tam, tēlojot, ka konfekte ir maza šokolādes lidmašīna, ielidināja to tieši sev mutē. Bezrūpīgi smejoties, Kajs nostājās, izpletis rokas, sāka tēlot lidmašīnu un, šūpojot savus spārnus, mēģināja ielidot tēva mutē pēc konfektes.
- Labi, varam mainīt tēmu, - Ričards ieskatījās uz idilli apkārt savai novecojušai sievai. – Man dažkārt liekas, ka kad Toms bija mazs, Nijole par viņu tā nepriecājās. Viņa vienmēr bijusi ļoti stingra. Par daudz stingra.
- Kāpēc tagad par to runāt?
- Gribētos saprast, kā viss dzīvē notiek. Kā viss ir savienots savā starpā. Tagad man šķiet, ka viņa ne tikai Tomu, bet arī mani nav mīlējusi.
- Man vemt gribas no tavām sūdzībām, - Anna pagriezās, lai ietu, bet Ričards viņu aizturēja aiz rokas.
- Nesūdzos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka manam dēlam ir ļoti paveicies: dabūjis skaistu, gudru un ļoti sievišķīgu sievu. Sieviešķīga sieva ļauj justies kā īstam vīrietim, - apsvēris, ka Nijole ir aizņemta ar saviem mazbērniem un viņus nemana, Ričards aizstājās Annai priekšā. - Sievišķība ir ļoti svarīga lieta ģimenē. Tikai tad vīrietis var justies kā īsts vīrietis.
Skanot Nijoles un mazbērnu smiekliem, Ričards aizskāra Annas muguru. Ne ar visu roku – divos pirkstos turot glāzi, ar pārējiem pārslidināja pār vidukli un aizsmakušā balsī noteica:
- Mirklī, kad tu ienāci mūsu ģimenē, pat es sāku justies kā vīrietis, kam pukst sirds...
Mēģinot pārtraukt sarunu, Anna spēji aizgriezās.
Šajās mājās viņa vienmēr centās izturēties pēc iespējas atturīgi. Viņa neizjuta nekādu siltu jūtu pret saviem vīra vecākiem un, protams, negaidīja nekādu siltumu no viņiem. Centās sarunāties pēc iespējas vēsāk, īpaši mirkļos, kad Toma nebija klāt. Domāja, ka tā ir vislabākā aizsardzība pret naidīgi noskaņotu cilvēku. Tiesa, bija gan dienas, kad visiem izdevās izveidot daudz maz draudzīgu un siltu atmosfēru. Lielākoties ar bērniem.
Bet šodien tāds izturēšanās modelis nestrādāja. Anna bija izsista no sliedēm un satraukusies. Tā visdrīzāk jūtas krūmos paslēpies zvērs, kad mednieks jau pavisam tuvu. Nemiers un sirdi stindzinošs satraukums. Padoties vai censties aizbēgt? Paslēpties vai cīnīties?
Bet kāda var būt cīņa, ja mednieks stāv tieši pretī tev un tēlo viesmīlīgu saimnieku.
- Vēl divus gadus pēc kāzām šajās mājās man bija aizliegts ienākt. Tikai piedzimstot Kajam, jūs pirmo reizi mūs uzaicinājāt ciemos, – Anna centās runāt vēsi un mierīgi, bet satraukumu noslēpt neizdevās.
- Tāda jau viņa ir, sirsniņ.
- Nesauc mani tā.
- Mēs – ģimene. Mums jābūt mīļiem vienam pret otru. Neesam taču kādi vilki.
- Tu ļoti labi zini, ko vēlējos pateikt. Vai suni kārtīgi esat ieslēguši?
- Nerunāsim par viņu šovakar. Jo īpaši – neieminies Nijolei.
- Tikai gribu zināt, ka viņš neizbiedēs manus bērnus, - Anna sapīkusi noteica un vērtējoši paskatījās uz Ričardu. Viņš, pieliecies tuvāk, nočukstēja:
- Man tā pietrūkst tavas sievišķības...
Nesagaidot teikuma beigas, Anna izspruka un atstāja Ričardu stāvam ar glāzi vienā un vīna pudeli otrā rokā. Dusmīgs, pārsteigts, komisks un vēl joprojām halātā. No attāluma atgādinošs kādu padomju laiku komēdijas personāžu, kurš, vētraini nosvinējis savu jubileju septembra vidū, otrā rītā pamodies un pa taisno no guļamistabas uz viesistabu ienācis pie viesiem, ir pārsteigts uzzinājis, ka jau ir Ziemassvētki.
- Siekala tek? – Elvīra pajautāja, ejot garām.
Ričardu nesamulsināja no it kā nekurienes parādījusies Elvīra un viņas ironiskais tonis. Brīdī, kad uzmanība pievērsta izvēlētam upurim, īstu mednieku nekas nevar satricināt. Īpaši, kad medības jau sākušās un loms iedzīts aplokā. Tagad Ričards varēja pilnā mierā ļauties intuīcijai un pieredzei, viņš bija absolūti mierīgs. Un jutās daudz varenāks dēļ tā.
- Jūs abas ar Nijoli varētu būt lielisks pāris, - atcirta.
- Kā divas sievietes? – prom ejot uzjautāja Elvīra, tad apgriezās un pienāca tuvāk.
- Nekaitini mani. Sievietes... Divas raganas.
- Nekādi nevar aizmirst, kas noticis pirms trīsdesmit gadiem? Vai kā aizskāru tavu vīrišķo pašmīlību?
- Tikai nesāc.
- Un ko es varēju darīt? Mēs bijām trijatā – es, tu un Nijole. Gribēji, lai mēs būtu trijatā, un tev tas izdevās. Kā teju viss tavā dzīvē. Ja paņem mani sievas acu priekšā, tad tā vairs nav neuzticība, ja?
- Tev pašai tas ļoti labi patika.
- Jā, protams. Bet ikreiz bija ļoti grūti iet projām un atstāt jūs divatā.
- Varēji apprecēties.
- Apprecēties? Tu tikai tagad tā saki.
- Zini, Nijole mani vispār nesaista kā sieviete. Man uz viņu nestāv.
Ričards truli blenza uz Leju virtuvē, kas deva pienākušai Annai konfekti. Pirms tam ilgi turēta rokā, tā bija kļuvusi mīksta, gandrīz izkususi, tāpēc, liekot to mutē, Anna nedaudz notraipīja zodu un lūpas.
- Vēlētos nolaizīt to šokolādi, ja?
Ričards tikai nikni palūrēja uz Elvīru, zinot, ka jebkādi vārdi ir bezjēdzīgi šai sievietei. Jebkura atbilde tikai palielinātu Elvīras frāžu nežēlību. Viņai varētu noderēt par modeli akmens skulptūru veidošanā. Ne tikai modelis, bet varētu būt to skulptūru vietā, ja cilvēku klonēšana būtu atļauta un iespējama. Ne tikai grāmatās un filmās.
Starp bērniem un vīru Anna jutās ne tikai drošāk, bet arī labāk. Ar salveti noslaucīja šokolādi, priecājās par bērnu jokiem un vīra smaidu. Tūlīt viss būs sagatavots, iespējams, jau visai drīz varēs sākties Ziemassvētku mielasts. Elvīra dosies prom un paliks tikai ģimene. Esot kopā ar bērniem, arī Toma vecāki izturas citādāk. Visu uzmanība vērsta vairāk Kajam un Lejai, ikviens cenšas izturēties tā, lai bērniem vakars būtu svinīgs un īpašs. Viņi paēdīs, vēl pusstundu ilga tradicionālā pasēdēšana pie eglītes, lai bērni varētu padeklamēt iemācītos dzejoļus un nodziedāt dziesmiņu, tad dāvanas un…
- Ko darīsim ar to zivi? – noskanēja bezspēcīgās Nijoles balss.
Atskanēja durvju zvans.