Parasti mēs Saulgriežiem gatavojāmies visu dienu, no paša agra rīta kārtojām māju, gatavojām ēdienus, ne tikai Ķūķu vakaram, bet arī pirmajai Ziemassvētku dienai, kad ciemos nāca tuvākie draugi.
Nijolei tā arī nebija skaidrs, kad viņi beidzot būs klāt. Dēlam Tomam jau bija piezvanījusi reizes divas, bet katreiz saruna beidzās īsi un skaidri: “Vēl taisāmies, tūlīt braucam.” Dzirdēja mazbērnu balsis, droši vien tie gribēja arī ko pateikt, varbūt pajautāt kaut ko par svētku galdu, par tik iemīļotajiem pīrāgiem ar kāpostiem, bet Toms izklausījās tāds kā dusmīgs un nedeva klausuli. Un vēl tā viņa balss. No kurienes tāds tonis? Varbūt vedekla Anna ar savu neizdarību būs mīļo dēliņu satracinājusi. Ja tas balss tonis ir mantots, tad tikai ne no viņas. Nijole ar dēlu nekad nebija runājusi tik rupji. Tieši pretēji, dažkārt likās, ka izturas par daudz mīļi. Varbūt tā stoiciskā izturēšanās ir no tēva. No viņas vīra Ričarda.
Nevis varbūt, bet tā tas arī ir. Un Nijole bija par to vairāk nekā pārliecināta.
Kā jau visi ticīgie gavējām. Pēc senām tradīcijām Ķūķu dienā ēst drīkst tikai sauju vārītu zirņu un padzerties ūdeni. Un, protams, nekādu gaļas ēdienu tajā dienā, pretējā gadījumā tas būtu nevis Saulgriežu vakars, bet parastas vakariņas. Vēl bērnībā...
Izdzirdot vārdus “vēl bērnībā”, Nijole aizdomājās, neklausoties, ko balss no radio tālāk stāstīja. Dažkārt viņai šķita jocīgi, ka nodzīvojot vairāk nekā sešdesmit gadu, bērnības atmiņas kļūst arvien spilgtākas, īpaši Ziemassvētki un Jaunais gads. Viss cits palicis kā miglā tīts vai apklāts ar necaurredzamu zīdu, caur kuru tik retumis varēja ieraudzīt vienu vai citu pagātnes epizodi – pavasara gadatirgu, dēla Toma dzimšanu, vecāku bēres, vīra neuzticību.
Visticamāk visa Nijoles biogrāfija varētu aizņemt pusi A4 lapas. Rakstot lieliem burtiem un atstājot lielākas atstarpes.
Viņa bija uzaugusi gādīgā un draudzīgā ģimenē starp diviem brāļiem un trim māsām, un jau tad viņai bija pilnīgi skaidrs, ka viņai būs tikai viens bērns. Dzīvojot starp tik daudz brāļiem un māsām garlaicīgi nebija, spēlēties patiesi bija jautrāk, tomēr sajūta, ka ikvienam izdalītā vecāku mīlestība nav pietiekoši stipra un jūtama, saglabājās. Bet tā gribējās būt vairāk mīlamam par citiem. Varbūt pat vienīgajam...
Bērnība, skola, ģimene, dēla dzimšana. Nekas īpašs, nekādu lielu notikumu, bet kopsummā tas bija pietiekami ilgs, prieka un vilšanās pilns cilvēka mūžs.
Vairāk vilšanās.
Ikkatru gadu Ziemassvētku laikā viņa klausījās radio un vienmēr dzirdēja vienu un to pašu stāstu. Jau zināja, kas sekos pēc vārdiem “vēl bērnībā”: par ēdieniem un galda klāšanu, dievmaizīti un dziesmas “Klusa nakts” rašanos. Nijole jau pati varētu itin viegli visu atkārtot, bet tomēr ik gadu vienā un tajā pašā laikā viņa ieslēdza radio un klausījās diktorā kā savā labākajā un uzticamākajā draugā.
Un nevienam nebija tiesību traucēt. Tas bija viņas laiks.
Kādreiz viņai šķita, ka pa radio tiek translēts viens un tas pats senais ieraksts. Vīrieša balss nemainījās, vienmēr bija jauneklīga un skanīga. Nevar taču cilvēks nepārtraukti būt tāds pats un stāstīt to pašu. Viņa pat sāka apsvērt, vai viņš vispār vēl ir dzīvs... Šī doma mazliet skumdināja, jo Nijolei patika iztēloties, ka šis vīrietis dzīvo tajā pašā pasaulē, kurā viņa, tajā pašā pilsētā un varbūt kādu dienu veikalā aiz muguras viņa izdzirdēs šo balsi stāstām nevis par Ziemassvētkiem, bet sakām - man, lūdzu, mazliet skābu kāpostu.
Kad viņš runāja, nebija svarīgi par ko. Bija daudz svarīgāk “kā“.
Nijolei pār muguru pārskrēja vieglas trīsas. Jaunībā tās līdzinājās mazu skudriņu priecīgai skraidīšanai no pleciem līdz viduklim un atpakaļ, pa ceļam grūstoties un mēģinot vienai otru apdzīt. Tagad tas vairāk atgādināja lēnu, vecu skudru smagnēju pastaigu no vienas lāpstiņas uz otru. Un tikai vienā virzienā. Ik pa brīdim apstājoties un mēģinot izdomāt ieganstu, lai neturpinātu iesākto ceļu.
Bet tomēr tas bija patīkami.
... Ziemassvētku galdu klājām tradicionāli – klēpi siena izklājām vienlīdzīgā kārtā pār visu galdu, jo siens – simboliska piemiņa par to, kādos apstākļos dzimis Jēzus. Galdu apklājām ar sniegbaltu galdautu. Skaisti izklājām šķīvjus, visu izrotājām svecēm un egļu zariem. Galda vidū novietojām dievmaizītes, tieši tādā daudzumā, cik cilvēku piesēdīsies pie šī Ziemassvētku galda. Lai arī galds tika klāts askētiski un paši ēdieni bija pieticīgi, mēs visi jutām, ka šīs nav vienkāršas vakariņas, bet svēta ģimenes sanākšana, svētki, kas satuvina ģimenes locekļus, stiprina saites...
Šogad gaidāms īpašs vakars. Mātes sirds to juta. Viņi visi būs kopā. Ne tā kā pagājušā gadā – dēls ar ģimeni ieradās tikai pirmajos Ziemassvētkos, nākamajā rītā. Kā pie kādiem tāliem radiniekiem vai apnikušiem darba kolēģiem. Būt kopā ar dēlu un mazbērniem Ziemassvētkos Nijolei šķita kā liela laime. Viņai patika vērot mazbērnu nerimtīgo dauzīšanos un slīgt pagātnes atmiņās.
Bet tikai tad, kad mazbērni bija tuvumā.
No radio skanošā vīrieša balss viņu nomierināja. Viņai patika šis vīrietis, kas varēja būt pat aktieris, kas stāstīja visādus svētku stāstus. Vēl viņa bija dzirdējusi viņu lasām nekrologus, dažkārt arī ziņas. Laikam viņš tik palūgts to darīt, pateicoties savai skaistajai balsij vai arī kāda apslimuša kolēģa dēļ. Tātad, pāri visam, viņš bija arī izpalīdzīgs. To varēja just no ikkatra viņa pasacītā vārda.
Ne tāds kā Ričards. Pavisam ne.
Nijole nebija droša, vai kādreiz ir redzējusi šo aktieri uz skatuves vai pa televizoru. Drīzāk gan pa televizoru, jo pēdējo reizi teātrī viņa bija kopā ar vīru pirms gadiem divdesmit. Lija rudenīgs lietus un slapjos lietussargus garderobe neņēma pretī. Visu izrādi nācās to slapju turēt starp kājām, lai tikai tas nepieskartos blakussēdētājam vai, nedod dies', vīram. Nijole šķaudīt sāka jau tajā pat vakarā, pēc tam nedēļu necēlās no gultas, cīnoties ar temperatūru un mēģinot nedzirdēt vīra pamācības par piemērotu ģērbšanos rudens laikā un ķiploku ārstnieciskajām spējām.
Varbūt viņš tomēr nebija aktieris? Nav svarīgi. Balss bija daudz svarīgāka.
Sapņu vīrieša balss.
Ne tik griezīga kā laulātā Ričarda. Kad runāja. Dažkārt pagāja vairākas nedēļas, kad viņi viens otram neveltīja ne vārda. Dienas pagāja zem viena jumta, bet lielajā dzīvoklī viņi varēja arī nesatikt viens otru. Ikdienas ritms bija dažāds. Nijolei patika celties agri un vēl pirms rīta radio programmas sākuma izdzert tēju. Ričards varēja gulēt līdz pusdienlaikam, it kā būtu visu nakti nostrādājis. Varbūt arī viņš dzīvoja savu nakts dzīvi, bet sievai par to nekas nebija zināms.
Nijole to arī negribēja zināt.
... pie galda vajadzēja būt atstātai arī tukšai vietai, jo togad vectēvs bija nomiris. Tajā vietā mēs nolikām šķīvi, uz kura māte uzlika sveci, kas dega visu vakariņu laiku. Pastāv ticējums, ka mirušā velis arī piedalās Ziemassvētku vakariņās kopā ar visiem. Tik nelikām pie šķīvja ne dakšu, ne nazi, ne karoti, jo...
- Peģiki, bļaģ! – virtuvi sasniedza griezīga vīrieša balss. Senāk Nijole uzreiz būtu skrējusi skatīties, kas noticis. Pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem. Bet tagad viņa tā vairs nereaģēja – vienalga nekas īpašs vai svarīgs nevarēja būt noticis.
Ričards balss bija tik skaļa it kā vīrietis šobrīd atrastos nevis koridora galā esošajā tualetē, bet tepat aiz stūra vai līdzās ledusskapim pie loga.
Nijole skumji nopūtās un atgriezās realitātē.
Viņu dzīvoklis bija liels kā kuģis. Tikai bez burām. Daudz istabu augstiem griestiem, vēl no senākiem laikiem izrotātiem ar vinjetēm un gandrīz antīkiem reljefiem. Kā jau pagājušā gadsimta sākuma ēkai būtu jāizskatās, pašā Viļņas centrā, pāris soļu attālumā no vecpilsētas un rātsnama, kura jumtu varēja redzēt, paveroties caur logu. Ja atvērtu aizkarus. Sienas bija nenosakāmā krāsā, atkarībā no apgaismojuma tās izskatījās katru reizi savādāk.
Atdarot aizkarus, dienas saules gaismā dzīvoklis izskatījās līdzīgs kādām muzeja telpām provincē. Vai arī kāda rakstnieka memoriāla dzīvoklim pirms kapitālā remonta.
... ēdiens bija sajaukums no dažādiem tvaicētiem graudiem: kviešiem, miežiem, auzām, pupām. Mans tēvs bija teicis, ka šo miksli sauc par ķūķi. Tikai vēlāk es uzzināju ka tā ir koča jeb vienkārši grūbu putra. Bet bērnībā man likās ka tas noteikti ir pasakaini saistīts ar pūķi. Ziemassvētku galdā cēla divpadsmit ēdienus, jo Jēzum bija divpadsmit apustuļi. Un tēvs vienmēr pieskatīja, lai visi ēdieni būtu dažādi: zivis, siļķe, ķīselis, žāvētu augļu zupa, dārzeņu salāti, sēnes, vārīti kartupeļi, sautēti kāposti....
Senas mēbeles, dīvainas gleznas un paklāji uz sienām, porcelāna servīzes un balerīnu figūriņas, sudraba trauki. Visādu citādu antikvāru mēslu piebāzti plaukti un skapji atgādināja pat nevis senlietu veikalu, bet tā noliktavu. Aizkarus aizverot, visu dzīvokli pārklāja noslēpumaina, pat pārdabiska atmosfēra, vairāk piemērota vēsturiska romāna sākumam nevis mūsdienu cilvēka dzīvei.
Viesistaba bija lielākā dzīvokļa telpa, pagara kā Navona laukums Romā, tikai bez Četru Upju Strūklakas ar Domiciāna obelisku vidū: dienvidu pusē atradās virtuve, ziemeļos priekškambaris, austrumos koridors, rietumos logs, kas, protams, bija nosegts ar masīviem aizkariem un puķu pods ar nezināmas izcelsmes augu ar tik milzīgām lapām, zem kurām seši bērni varētu paslēpties, spēlējot paslēpes. Ja vien viņi būtu mazāki par triju mēnešu veciem kaķēniem. Vai mazliet lielāki par Rožu šķirnes āboliem.
Nijolei rudenī patika staigāt pa Kalvarijas tirgu un izvēlēties lielākos un skaistākos ābolus. Ievārījumam, kas pēc tam tika vārīts lielākajā katlā uz plīts.
Pie sienām plaukti un skapji, tuvāk logam piestumts televizors, lai starp to un skapi pietiktu vieta izpušķotajai eglītei. Klubkrēsli, žurnālgaldiņš un istabas vidū - liels ēdamgalds, pie kura svētku reizēs tika piestumti pa visu dzīvokli atrodami krēsli. Laikam ejot, neviens pieklājīgs krēslu komplekts nebija palicis, tāpēc svinību vai lielāku maltīšu reizēs viesistabā izveidojās dažādu krāsu, stilu un augstuma krēslu kolekcija. Tas parasti aizņēma visu dienu, jo Nijole centās nesajaukt krēslus un istabas, no kuras tie tika paņemti. Krēslu aiznešanai atpakaļ laiku vienmēr vajadzēja daudz mazāk, kādu pusstundu.
Galds patiesi nebija mazs, bet viesistaba bija tik plaša, ka vēl kādi trīs, četri pāri varēja dejot valsi, viegli lavierējot starp mēbelēm un netraucējot cits citam.
Pie sienas, tikai dažu soļu attālumā no koridora, atradās liels skapis – masīvs ozola korpuss ar koka rozēm, tumšāka koka inkrustācijām sānos un stikla durtiņām, caur kurām bija redzams pabalējis porcelāna spīdums – sešos plauktos sakrauta čehu pusdienu servīze ar 112 piederumiem: 24 lielie šķīvji, 22 zupas šķīvji, 16 šķīvji, 6 pagari kā gondolas, gaidot savus gondoljerus, kuriem saskaņā ar Venēcijas noteikumiem bija jābūt Venēcijā dzimušiem (to Nijole uzzināja, skatoties televizoru, un ikreiz, sēžot pie galda, nepiemirsa pastāstīt par to saviem viesiem), 6 četrstūru bļodas, 4 gari un dziļi šķīvji, 4 mērces bļodiņas, šķīvīši, krūzītes un tā tālāk.
Citur noliktajiem traukiem bija atvēlēta eksponātu loma, bet šie tika lietoti. Un uz katra plaukta, aiz porcelāna servīzes, bija spogulis, kas divkāršoja visu skapja saturu. Kopā ar atspulgu vēl vairāk šķīvju, škīvīšu, bļodiņu, krūzīšu...
... daudzi pat šodien tic, ka līdz Ziemassvētku vakaram ir jāspēj padarīt visus svarīgākos darbus, atdot visus parādus, salabt ar tiem, kam esi ko sliktu nodarījis, vai kuri tevi ir sāpinājuši. Pretējā gadījumā visu laiku būsi grimis parādos un...
Mizojot kartupeļus, atdalot ar nazi mizu pēc mizas, Nijole grima no radio skanošā vīra balsī. No malas varētu šķist, ka viņai rokās ir nevis kartupelis, bet jēla ola – tik koncentrējusies viņa izskatījās. Viņai patika mizot kartupeļus, tad nesteidzoties varēja daudz ko apdomāt. Katrs kartupelis bija tāds kā domu robežstabs. Nomizo kartupeli, iegremdē to bļodā ar ūdeni un, ņemot jau nākamo, vari mierīgi apsvērt, vai sākt jaunu domu vai attīstīt to pašu. Un tā līdz pēdējam kartupelim.
Arī rudenī, ābolus mizojot pirms ievārījumu vārīšanas, bija līdzīgi, tikai ābolu bija daudz vairāk, bet domu mazāk.
- Peģiki, perversie izdzimteņi...
Virtuvē ar laikrakstu rokās strauji iešļūca Ričards. No pārsteiguma Nijolei izkrita no rokām kartupelis un aizripoja zem galda. Viņas pasauli satricināja balss, kas ne tuvu līdzinājās radio diktoram. Sieviete pat nepaspēja noreaģēt, lai apsauktu vīru...
- Praids – gada notikums. Izlien ielās, laizās, izdarās visu acu priekšā un te – gada notikums?
... vakariņas iesākām tēvam vai vectēvam nosakot, ka laiks ēst. Visi sanācām kopā pie galda un gaidījām, veroties tēvā. Viņš pamāja, un mēs skaitījām lūgšanu...
- Redz, pie kā noved demokrātija – šodien peģiki maršē, rīt – precēsies baznīcā. Ne jau ar plakātiem pret viņiem vajag protestēt. Izšaut. Ar automātiem.
- Rimsties jel!
- Tu mani te nepārtrauc! – plēšot laikrakstu, kliedza Ričards.
...tajā brīdī tēvs paņēma vienu dievmaizīti un, vēlot priecīgus, labus Ziemassvētkus, padeva mātei. Viņa tāpat tālāk deva, nolaužot gabaliņu. Pēcāk tēvs ikvienam pie galda padeva dievmaizīti, un es gaidīju, kad pienāks mana kārta...
- Un tās ir cilvēktiesības? Ja viņi ir cilvēki, tad kas esmu es? Laikam redaktors arī tāds pats.
Ričards skaļi ievilka gaisu plaušās, ar tādu troksni, it kā gatavotos iepūst burās neredzamam buriniekam, uz kura klāja sasiets gulētu avīzes redaktors kopā ar visiem citiem redakcijas darbiniekiem, ka piedalījās tieši šīs svētku avīzes izdevuma sagatavošanā.
- Aiznaglot tās skapju durvis! Ar cinkotām enkurnaglām!
- Kāda skapja? - Nijole neizturēja, lai arī bija iekšēji izlēmusi vispār nepievērst uzmanību ākstam, kas diemžēl vēl aizvien skaitījās viņas vīrs. Gan sabiedrības, gan Dieva priekšā. Ak tās jaunības pārspīlētās dievbijības kļūdas. Kā vispār debesis varēja apstiprināt viņu laulību, vai tiešām tur augšā nevienam nebija skaidrs, kas par cilvēku bija Ričards. Kāpēc tajā dienā zibens neiespēra baznīcā, kura viņi tika salaulāti? Ne ceremonijas laikā, bet kaut vai īsi pirms tam. Ar tādu zīmi varētu būt pietiekami, lai pārdomātu vai arī uz kādu laiku atceltu ceremoniju un, iespējam,s vēl kaut kas notiktos un vēl un beigu beigās…
- Tu ko, vispār neseko tam, ko es saku?! Nu ja, biju aizmirsis, ar ko kopā dzīvoju. Ja to var saukt par dzīvi!
Ričards visvairāk par visu pasaulē gribēja nepazaudēt tik veiksmīgi radušos cietēja tēlu, tas bija radies tik īsā laikā un viņš to varētu izmantot visu vakaru, bet naids, kas vārījās iekšienē lauzās uz āru kā vētras šaltis, kas varētu burinieku sašķaidīt pret nežēlīgākajām krasta klintīm. Ja tādas Lietuvā būtu.
- Peģiki, izlien no saviem skapjiem un tad izpildās, - vecais vīrs turpināja ārdīties. - Jā. Skaidrs, ka zilais. Vai tad savādāk būtu tā rakstījis? Un kādēļ man šitādi mēsli ir jālasa?
Ričards bija neprognozējams, savaldību varēja zaudēt pat pašu mazāko sīkumu dēļ – slikti noslaucīta iela pie mājām, un atkal jau netaisnīgu vēlēšanu rezultātu vai arī neatbilstoša laikraksta ziņas dēļ. Ja vajadzēja izlaist dusmas vai neapmierinātību, vienmēr tika atrasts iemesls. Tā šķita Nijolei, tādēļ bija īstais laiks visu to noslēgt.
- Ko tu te ārdies? Nelasi, ja kaitina. Padod kartupeli!
- Kartupeli? – tagad pārsteigts bija Ričards. – Kādu kartupeli?
- Zem galda paripoja, pats zini, ka nevaru liekties.
Ričards saplēsa pēdējo laikraksta lapu un ar plašu žestu pameta gaisā. Tik dusmīgu Nijole viņu sen nebija redzējusi. Vispār sen viņa viņu nebija redzējusi, bet tik dusmīgu... Varbūt kādas trīs, četras reizes visas kopdzīves laikā.
- Un savāc, ko saplēsi.
... un es, kā jaunākais, biju pēdējais. Arvien vēl apmainījāmies vēlējumiem. Tēvs vienmēr sekoja, lai neviens netiktu apdalīts, jo tas nozīmētu nelaimi, varbūt pat nāvi nākošajā gadā...
Ričards, sakodis zobus, pagaidīja, kamēr pēdējā papīra strēmelīte lēnam nolaidīsies uz grīdas un tad, nometies četrrāpus, burkšķēdams sāka vākt laikraksta driskas. No sākuma viņš mēģināja to izdarīt pieliecoties, bet vai nu biezā halāta vai arī nesen paēsto brokastu dēļ tas neizdevās - lai ar pirkstiem sasniegtu grīdu, pietrūka kādi desmit centimetri. Nācās mesties četrrāpus.
- Ieslēgt visus slimnīcās. Vai vēl labāk – lēģeros. Aiz dzeloņdrātīm, lai tur piš viens otru dirsā, – vecais, neapmierinātais vīrs rāpodams sasniedza kartupeli, kas bija paripojis zem lielā galda pašā vidū un sāka apsvērt, vai uzreiz padot to Nijolei, vai no sākuma izlīst un tad. – Izšaut kā pēdējos suņus, – viņš gandrīz nedzirdami nobeidza savu homofobisko manifestu.
- Liec mierā suņus. Viņi jau nu tiešām tur nav vainīgi.
Ričards, izlienot no galdapakšas un paskatoties sievā, noklusa. Nijole valdīja sakrājušās asaras.
- Atvaino, negribēju...
Tad pienāca pie sievas, vēloties uzlikt mierinoši roku uz pleca.
- Liecies mierā.
- Viss dēļ tiem nolādētiem peģikiem...
... visi centās nolauzt lielāku dievmaizītes gabaliņu, nekā tam, kurš tur rokās savu gabalu. Tad lauzējam būs labāks gads. Turētājs uzmanīja, lai neviens nonolauztu lielāku gabalu, jo...
Ir cilvēki, kas uzskata pārlieku pieķeršanos mājdzīvniekiem par slimīgu tieksmi apslēpt savu vientulību. No malas varbūt liekas, ka visa uzmanība un mīlestība, kas varētu būt veltīta blakus esošajam cilvēkam vai arī tuviniekiem netiek novirzīta uz zem tā paša jumta dzīvojošu kaķi, suni, kāmīti vai zelta zivtiņu. Kas īstenībā nav nekāda zelta. Bet kad tu satiec savu ilgi neredzēto draugu kādā kafejnīcā, kas atnācis ar savu sunīti, tad lielāko daļu laika ir jāskatās, kā viņš rūpējas par to, gandrīz katra teikuma galā pievēršoties drebošajam dzīvnieciņam un sakot – ak, tu mans mīļais plušķīti. Iespējams, ka tik daudz mīļuma un siltuma nav saņēmis neviens tuvs cilvēks visas dzīves laikā.
Ričardam un Nijolei ilgu laiku bija suns. Labradors. Kuru nācās aizmidzināt decembra pašā sākumā. Tajās dienās bija mazliet uzsnidzis, viešot cerību, ka ziema būs sniegota. Tas priecēja dziļā nesaticībā dzīvojošo pāri ne jau tāpēc, ka varēs pikoties vai celt sniegavīru. Ne tāpēc, ka Ziemassvētki varētu būt gaiši un auksti.
Labradoram ļoti patika spēlēties ar krītošajām sniegpārsliņām...
Ričards piestāja pie sievas, sekundi šaubīdamies, bet tā arī neuzdrīkstējās pieskarties. Tad nolika kartupeli uz galda tā, lai Nijole pati varētu to sasniegt, izmeta papīrus miskastē un bija gatavs jau pazust tikpat pēkšņi kā uzradies. Bet noskanēja durvju zvans. Nijole sanervozējusies pacēla acis:
- Tik agri? Nepaspēju pat dāvanas vēl iesaiņot. Būtu labāk palīdzējis man nevis klaigājis.
- Atvēršu, - auksti pateica Ričards un aizslāja uz durvju pusi. Koridorā viņš ieslēdza mazu sienas lampiņu, lai redzētu ceļu, un pie pašām durvīm ieskatījās spogulī.
Un pamanīja, ka vēl joprojām ir halātā un čībās. Durvju zvans nozvanīja vēl vienu reizi.
“Kā man piestāv halāts,” – apmierināts padomāja Ričards un atvēra durvis.
Uz sliekšņa stāvēja sieviete.
- Tu?
- Priecīgus Ziemassvētkus, Ričard.
Ričards pārsteigts stāvēja un nezināja, kā tālāk rīkoties. Viņa seja lampiņas apspīdētajā gaismā izskatījās dzeltena kā citrons, tikai lielāka.
... visiem atlaužot dievmaizīti, māte paņēma ābolu un sagrieza to tik šķēlēs, cik bija vakariņotāju, pirmo gabalu iedodot tēvam. Tikai vēlāk man tapa skaidrs, ka tas bija simbols pirmo vecāku grēkā krišanai, kad Ieva padeva ābolu Ādamam, un tas ēda...
- Apgriezies un pazūdi. Bļaģ. Un ātri.
No virtuves atskanēja Nijoles balss:
- Ričard, kas tur?
Ričards ieskatījās viešņai acīs:
- Klusē!
- Sveika, Nijole! Priecīgus Ziemassvētkus!
Nijoles balss skanēja jau krietni dzīvāk:
- Elvīra? Nāc iekšā.
Elvīra ienāca. Ričards aizvēra durvis:
- Mauka.
... pēcāk ābola gabaliņi tika izdalīti visiem. Un tad jau drīkstēja ēst visu pārējo...